Posts tagged ‘pasaules revolūcija’

October 19, 2011

15.oktobris pasaulē

Tas izdevās. Tas bija vēsturisks notikums. Sestdien, 15. oktobrī cilvēkiem 82 valstīs un 951 pilsētās visā pasaulē izdevās vienot savas balsis un iziet ielās, saucot vienu un to pašu: “Vienoti par globālām pārmaiņām!” Internets un sociālie tīkli to padarīja iespējamu. Pārmaiņas, kuras mēs visi pieprasām ir risinājumi pašreizējai ekonomiskajai krīzei, ierobežotajām pilsoņu sociālajām tiesībām, demokrātiskāka ekonomika, un daudzas citas. Mēs, sašutušie, pieprasām būtiskas sistēmas pārmaiņas. Mēs uzskatām, ka politiķi atrodas baņķieru rokās. Ka pašreizējā demokrātija nedarbojas. Ka tai steidzami ir nepieciešama revīzija.

 Eiropas pilsoņi izgājuši ielās no Īslandes līdz Turcijai, ieskaitam, protams, arī Franciju, Itāliju, Somiju, Vāciju, Grieķiju, Horvātiju… Arī citur pasaulē: diena iesākās Austrālijā, Japānā un Jaunzēlandē, turpinājās Ēģiptē, Marokā un Kenijā, un pēc tam Argentīnā, Čīlē un simtiem ASV pilsētās. Par protestiem tiešsaistē varēja uzzināt Globalrevolution strīmingā . Škiet, visur protesti ir norisinājušies mierīgi un bez vērā ņemamiem incidentiem, izņemot Romu.

Viena no pilnajām Madrides ielām 15.10.2011 Foto: L.G. - no http://madrid.tomalaplaza.net

Spānijā notika demonstrācijas un cita veida aktivitātes vairāk nekā 80 pilsētās. Madridē vismaz pusmiljons, un Barselonā ap 350 tūkstoši cilvēku. Daudzās citās Spānijas pilsētās, pat nelielās, minēti tādi skaitļi kā 3 tūkstoši, 10 tūkstoši, 15 tūkstoši, 30 tūkstoši… Saragosā pat 150 tūkstoši. Kopumā Spānijā demonstrācijās izgājuši aptuveni pusotrs miljons cilvēku.

Madrides ielās iziet pusmiljons cilvēku, un pēc demonstrācijas grupa protestētāju okupē pamestu viesnīcas ēku Madrides centrā, lai to varētu izmantot sociāliem mērķiem, līdzīgi notikumi norisinās Barselonā.

Briselē 6 000 cilvēku pūlis met apavus pret Biržas ēku.

Berlīnē protestē 10 000 cilvēku, daļa no tiem izveido nometni pretī parlamentam.

Romā protesti sākas jau no rīta, pulcējot 200 000 cilvēku. Kāda agresīvi noskaņotu personu grupa provocē incidentus. Romas “sašutušo” sapulce dienas beigās informē, ka 15/O demonstranti kategoriski norobežojas no agresijas un ir centušies 5 stundu garumā ierobežot agresīvi noskaņotos.

Londonā 2000 demonstrantiem “parādījās” WikiLeaks dibinātājs Džūljens Asanžs, kurš tos īsi uzrunāja.

Austrālijā, Sidnejā, 2000 cilvēku izveido protestētāju nometni.

Čīlē 30 000 cilvēku demonstrācija.

Ņujorkā, 10 000 cilvēku pulcējas Times Square (papildus nu jau mēnesi ilgstošajai rosībai Volstrītā).

————–

Informācija ņemta no šiem rakstiem:

The Guardian.co.uk.

Take The Square.net

Madrid.tomalaplaza.net, pirmais raksts un otrais raksts.

Spāņu avīze El Pais

Spāņu avīze Diagonal Periodico, pirmais raksts un otrais raksts.

Un arī Delfi.lv , šoreiz beidzot arī kaut ko uzrakstīja.

August 11, 2011

Kāds Latvijai sakars ar Eiropā notiekošajiem protestiem?

Spānija, Grieķija, Portugāle, Francija, Izraēla… tas izklausās tik tālu, vai ne? Kas mums, latviešiem, daļas par to? Lai beidz protestēt, un sāk strādāt, daži no mums izsakās. Vai arī – jūtam līdzi grieķu tautai, turēsim īkšķus, lai viņiem labi izdodas. Un tas arī viss. Šķiet, mēs joprojām neaptveram, ka mūsu valsts ir viena no tām, kurai ir vistiešākais sakars ar visu notiekošo.

 Kopš šī gada maija Eiropas gaisā ir kaut kas mainījies. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izgājuši ielās vairākas reizes vairākās valstīs, un tad vēl paliek mazās-lielās ziņas: neskaitāmi vidēju cilvēku skaitu pulcējušie protesti un fakts, ka pilsoņi ir sākuši pašorganizēties, palīdzēt vājākajiem un kontaktēties ar saviem kaimiņiem, lai paustu neapmierinātību ar pastāvošo savas valsts un arī visas pasaules pastāvošo kārtību: kārtību, kurā ieguvēji un zaudētāji vienmēr ir vieni un tie paši, piesedzot un mīkstinot visu šo izrādi ar vārdu “demokrātija”.

 Kārtību, kurā bankas var riskēt un spēlēties ar naudu, lai pēc tam tās izglābtu par nodokļu maksātāju naudu, un lai pēc tam valsts aizņemtos no tām pašām bankām uz augstākiem procentiem; kārtību, kurā atdodot bankai dzīvokli, tev, bezpajumtniekam, joprojām ir nesamaksājami liels parāds; kārtību, kurā politiķi kliedz un strīdās viens ar otru kā mazi bērni vai cirka klauni, bet ātri vien vienojas savā starpā par sociālo pabalstu samazināšanu, un skolu un slimnīcu slēgšanu; kurā apsolīts, ka katram ir tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, un kurā tomēr jau no pirmās klases obligāti jāpērk apšaubāmas ļoti dārgas darba grāmatas un burtnīcas, kuras mainās ik pēc dažiem gadiem; kārtību, kurā politiķi gadiem ilgi mums stāsta, ka valsts prioritāte ir attīstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kamēr praksē arvien stingrāk tiek nostiprināts lielo korporāciju monopols. Kārtība, kurā masu mediji bieži vien dezinformē, vai noslēpj svarīgākās ziņas; kurā tiek veicināta cilvēku pielipšana pie seriāliem, un vājināta kritiskā domāšana. Vārdu sakot, tā ir kārtība, kurā politiķu pirmais darbs pēc ievēlēšanas ir paaugstināt sev algas, kurā politiķi var kandidēt uz augstiem amatiem par spīti tam, ka ir uz apsūdzēto soliņa, un var saviem vēlētājiem droši spļaut sejā, jo zina – viņiem par nekas nebūs, un līdz vēlēšanām vēl tālu… Un galvenokārt, tā ir pasaules kārtība, kurā politiķi ir acīmredzamas marionetes pavisam citu, nozīmīgāku spēlētāju rokās. Tā ir pasaule, kurā pār mums valda “tirgus”, šis lielais, nepielūdzamais dievs, aizmirstot par cilvēkiem; pasaule, kurā nauda monitora ekrānā ir svarīgāka par cilvēku pārticību, veselību un izglītību.

 Vai to var saukt par demokrātiju, ja netiek ņemtas vērā tautas intereses?

 Un tam visam ir vistiešākais sakars ar Latviju. Latvijas politika nekad nav bijusi sevišķi spoža, ne arī Latvijas politiķi – cieņas pilni pret saviem vēlētājiem; nekad neesam guvuši spožus panākumus ne ekonomikā, ne arī piemēram, veselības aprūpes sistēmā vai integrācijas politikā. Un tad, kad sāka izskatīties, ka varbūt kādu dienu mēs nostāsimies uz kājām, sākās krīze. Krīze smagi skārusi daudzas valstis, bet Latvija ir viena no vissmagāk skartajām. Nesen Dombrovskis lepni ziņoja, ka Latvijā krīze ir pārvarēta, un mūsu valsts tika pasniegta kā paraugs citām Eiropas valstīm, kurās klājas smagi: mūsu valsts saņēma starpautisko aizdevumu un ieviesa stingrus taupības pasākumus, redziet, tas ir tas pareizais ceļš, kuru vajag iet, jo mēs jau esam uz pekām. Bet kas tad patiesībā notika? Latvijas budžetā nebija naudas, un bija daudz bezdarbnieku. Jā, tika piešķirts aizdevums un tika ieviesti taupības pasākumi, kas smagi skāra daudzus. Varbūt tagad budžetā ir vairāk naudas, bet bezdarbniekiem vēl joprojām nav darba, un cilvēkiem joprojām iet slikti. Tiem, ar kuriem es esmu runājusi, iet sliktāk nekā iepriekš, un neizskatās, ka drīz būs labāk. Samazināts finansējums veselības aprūpei un skolām. Un tūlīt būs jāsāk atdot lielais kredīts. Ieguvēji no krīzes? Bankas. Tās pašas, kuras to krīzi izraisīja.

 Viņi aizmirsa pateikt, ka valsts, kura pašlaik patiešām sāk atkopties no krīzes, nav Latvija. Tā ir Īslande: valsts, kuras pilsoņi ieslodzīja baņķierus kā noziedzniekus, un nolēma neatdot viņu parādus no nodokļu maksātāju naudas.

 Tāds pats scenārijs kā Latvijai, tikai ar lielākām aizdevumu summām atkārtojas Īrijā, Portugālē, Grieķijā, un draud arī Spānijai un Itālijai. Grieķijai piešķirtais aizdevums nenonāks pie vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet parāds gan nonāks. Kam labums? Pašiem aizdevējiem un tā sauktajai finanšu tirgu stabilitātei. Un valsts tiek pārdota. Tiek zaudēta Grieķijas neatkarība. Tā nav tikai mūsu vai Grieķijas problēma, tas nav tāpēc, ka mēs un grieķi būtu slinki, izšķērdīgi vai neveikli: tā ir globāla problēma, un politiķu prioritātes visā Eiropā ir ļoti līdzīgas: viņu prioritāte un galvenais dievs ir tirgus noteikumi, cipari, biržas līknes un savas personīgās kabatas… nevis cilvēki, sabiedriskais labums vai veselais saprāts.

Daži no secinājumiem, kuri izdarīti jaunajā šīs vasaras Eiropas protestu kustībā ir:

  • Politiķi paši negribēs neko mainīt, tāpēc nav vērts par viņiem balsot, vai vismaz ne par tām partijām, kuras līdz šim ir bijušas pie varas. Jāmaina balsošanas sistēma, jāpadara tā atvērtāka mazām partijām un neatkarīgiem deputātiem, tas kas pašlaik pastāv, ir “partiju diktatūra”, kas nodrošina, ka pie varas nonāk cilvēki, kuri citādāk nekad nenonāktu pie varas, un kuri turklāt ir viegli uzpērkami.
  • Jāievieš “demokrātija 2.0” – aktīva tautas piedalīšanās likumdošanā ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Jāattīsta tautas iniciatīvas.
  • Būtiska ir pilsoņu kustība katrā pilsētā, sanākot kopā, apmainoties ar informāciju, kuru mums izkropļo masu mediji, debatējot, attīstot politisko kultūru, un uzraugot gan valstij svarīgas, gan vietējās tēmas, un kad nepieciešams, rīkoties. T.i. – piedalīties politikā un nepieļaut netaisnības.
  • Labāka pasaule IR iespējama.
  • Aicinājums ir uz nevardarbīgu revolūciju, jo mēs vēlamies nevardarbīgu sabiedrību un nevardarbība ir visefektīvākais līdzeklis, lai kaut ko panāktu.
  • Problēmas saknes ir globālas, tātad arī risinājumiem ir jābūt globāliem (neaizmirstot par lokālajiem).

Mums jāsaprot, ka, ja mēs turpināsim darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim, nekas nevar mainīties. Un ja politiķi neko nemainīs, jo viņi nepārstāv tautas intereses, būs jāķeras pie darba mums pašiem – neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad vēl mums, latviešiem, būtu labāks brīdis sākt pretestību pastāvošajai netaisnībai kā tagad, kad mums ir dota vēl viena izdevība neievēlēt tos pašus politiķus, kuri jau ir pierādījuši savu nerēķināšanos ar tautu, tagad, kad jau sāk rasties dažas jaunas iniciatīvas, lai veicinātu pilsoņu piedalīšanos politikā, un tagad, kad visā Eiropā virmo nepakļāvības un nesamierināšanās vēsmas, kuras tīklā brīvi apmainās ar informāciju, idejām un savstarpējo atbalstu.

August 2, 2011

Tūkstošiem sašutušu spāņu no visām provincēm pulcējas Madridē

Tā nav krīze – tā ir krāpšana. To sauc par demokrātiju, bet tā nav demokrātija! Es neesmu pret sistēmu: sistēma ir pret mani. Neskaties uz mums: pievienojies! Tu, kas tikai skaties: arī no tevis zog. Mēs neesam preces baņķieru rokās. Cita pasaule ir iespējama! Šie un citi saukļi uz vienu nedēļas nogali bija iekarojuši Spānijas galvaspilsētu.

Kā iepriekš ziņots, 23. un 24. jūlijā notika viena no lielākajām sašutušo 15.maija kustības dalībnieku pulcēšanās Spānijā pēdējā mēneša laikā, un tai bija izšķiroša nozīme kustības nākotnei: bez simtiem spāņu, kuri sestdien ieradās no visiem valsts nostūriem pēc mēnesi ilgas „pastaigas”, un bez svētdien notikušās lielās manifestācijas, no svētdienas līdz otrdienai notika arī vairākas sapulces, tajā skaitā pirmdien noritējušais Pirmais 15.maija kustības sociālais forums ( Vairāk par to lasāms šeit, ir arī angliski), apvienojot domubiedrus no visas Spānijas un arī no citām Eiropas valstīm, lai debatētu par kopējām prasībām un vienotām turpmākajām akcijām, kā arī par ekonomiku, izglītību, vides aizsardzību un citām tēmām.

Varam ziņot, ka bija sanākuši starp 500 līdz 100 000 cilvēku – ironizējot par masu medijos sniegtajām prerunīgajām ziņām un notikumu interpretācijām. Cik noprotams no vairākiem puslīdz ticamiem avotiem, iespējamie skaitļi svārstās no 40 līdz 60 tūkstošiem.

Ļoti plašs notikumu apskats lasāms šeit: The struggle of the indignados continues, un te savukārt, Al Jazeera sižets.  Tā ka es biju klāt, pati arī mēģinašu ko aprakstīt, un arī savas bildes parādīt, un arī citu bildes.

Lielākā daļa sanākušo viesu tika izguldīti parkā pilsētas centrā, kurš ar telti, kurš tikai ar guļammaisu, un kurš bez nekā, un kurš vispār negulēja.

Svētdienas pievakarē notika ilgi gaidītā manifestācija – nebeidzama cilvēku jūra, manuprāt, noteikti bija vairāk par 60 tūkstošiem – notika pacilātā gaisotnē un bez vērā ņemamiem starpgadījumiem, un pēc tam liela daļa cilvēku turpināja neplānotu manifestāciju pie kongresa ēkas, jau saspīlētākā gaisotnē, ņemot vērā drūmo policistu ķēdi, kas nožogoja ielu un pašu kongresa ēku. Daļa cilvēku palika pie kongresa divas dienas cenšoties iesniegt deputātiem vēstuli, kurā apkopotas mēnesi ilgo gājienu laikā uzzinātais, kamēr trešdienas rītā policisti viņus izdzenāja.

Kā raksta Jerome, autors no no roarmag.org,  Puerta del Sol laukums Madridē ir dzīvs pierādījums tam, ka šīs sapuvušās sistēmas iekšienē var parādīties un attīstīties alternatīva politika, un iespējams, arī jauna, veselīga pasaule. Tā nav tikai jaunu cilvēku kustība: bija arī pusmūža cilvēki un pensionāri. Viena no lietām, ko spāņu indignados ir skaidri pauduši no paša sākuma ir tas, ka viņu pretestība nevēršas tikai pret ekonomisko krīzi, kas novārdzina Spāniju, bet gan pret globālo kapitālisma sistēmu, kura ir radījusi šo krīzi.

Tāpat viņš raksta, ka no pirmdien notikušajām sapulcēm (foruma) varam novērot, ka mēs atrodamies fascinējošā sākuma stadijā ceļā uz demokrātiju 2.0 – uz demokrātiju, kurā lēmumu pieņemšana notiek horizontāli organizētā, jebkuram pieejamā pūlī; demokrātija, kurā cilvēki nonāk pie kopīgu problēmu kopīgiem risinājumiem, caur decentralizētu, tīklam līdzīgu procesu. Darba grupas priekšlikumi un lēmumi nonāk tautas sapulcē, kas nepazīst robežas. Kā tas līdzīgi jau sen notiek internetā; 15-M „patiesās demokrātijas” modelis radikāli attālinās no reprezentatīvās demokrātijas.

No Madrides devās ceļā nākamie kājāmgājēji – uz Briseli, ar mērķi nokļūt tur pirms 15.oktobra, kad paredzēta tā sauktā „pasaules revolūcija”. Ceļā uz Briseli ar tādu pašu mērķi dosies arī franču sašutušie no Tulūzas un Parīzes, un vācu sašutušie no Āhenes: Briselē paredzēts vienu nedēļu ilgs starptautisks forums, ar noslēgumu 15. oktobra manifestācijā.

Šeit esmu apkopojusi pašas sabildēto no aprakstītās nedēļas nogales:  novēroto plakātu un saukļu fotogrāfijas.