Posts tagged ‘“par patiesu demokrātiju”’

August 14, 2011

Volstrītas ieņemšana 17. septembrī

Inicitatīvu “Occupy Wall Street” organizē dažādas ASV kustības, asociācijas un vienkārši pilsoņi, kuri nolēmuši uzsliet nometni pretī Ņujorkas biržai 17. septembrī, ar nolūku pieprasīt, lai ekonomika kalpotu cilvēkiem (nevis cilvēki ekonomikai), finanšu tirgu regulāciju un finašu tirgus ietekmes ierobežošanu uz politisko sfēru, valstij piederošas bankas izveidošanu un līdzvērtīgu un taisnīgu bagātības sadalījumu. Viņi uzskata, ka Volstrīta ir tā vieta, kur visvairāk tiek sabojāta demokrātija, ka tā ir “finanšu Gomora”.

 Tajā pašā datumā arī spāņi apmetīsies pretī Madrides biržas ēkai, lai atbalstītu ASV kustību. Paredzētas debates par tiem, kuri ir nogremdējuši ekonomiku un šodien ievieš taupības pasākumus, kuri ne tikai palēnina ekonomikas atgūšanos, bet arī piespriež lielākajai daļai pilsoņu sliktākas skolas, slimnīcas, pensijas un infrastruktūras, tādā veidā ietekmējot nākamo paaudzi.

ASV protesta organizētāji centīsies apvienot spāņu un ēģiptiešu protestētāju pieredzes, un uzskata, ka ir noticis būtisks pagrieziens masu protestu taktikā. Viņi citē kādu spāņu profesoru no Barselonas: “Antiglobalizācijas kustība bija pirmais solis uz šī ceļa. Toreiz mūsu modelis bija uzbrukt sistēmai kā vilku bars: bija vilks barvedis, un tie, kas sekoja. Tagad modelis ir mainījies: šodien mēs esam viens liels liels cilvēku pūlis.”

Nodoms ir palikt mēnešiem ilgi šajā laukumā, tautas sapulcē vienoties par vienu konkrētu prasību un neiet prom, kamer tā netiks izpildīta, līdzīgi kā ēģiptieši savulaik pieprasīja Murabaka atkāpšanos.

 ASV aktīvisti aicina uz akcijām 17.septembrī arī citas valstis:

August 14, 2011

Londonas Totenhamas rajona iedzīvotāju protesta gājiens

16.08.2011 Update: Iesaku izlasīt šo rakstu par Londonas grautiņu tēmu: Edgars Zīverts: Nemieriem Anglijā saknes ir politiskas

Nedēļu pēc Anglijā notikušajiem grautiņiem vairāki simti cilvēku piedalījās gājienā pa Totenhamas rajona ielām, prasot tiesiskumu jautājumā par Marka Dagana nāvi. Marks Dagans ir jaunais, melnādainais vīrietis, kuru nogalināja policija, izprovocējot vardarbības uzliesmojumus pilsētu ielās visā valstī, kuri ir beigušies ar vairāk nekā 1600 aizturētajiem. Gājiena dalībnieki protestē pret sociālo un ekonomisko situāciju, kā arī pret viņus pārstāvošo politisko sistēmu, jo viņiem šķiet, ka viņi tajā nav iekļauti.

 “Dodiet mūsu bērniem nākotni” un “Vainojiet torijus, nevis mūsu bērnus” – tie ir daži no saukļiem, kas tika nesti gājiena priekšgalā. Pēc gājiena tika noturēta sapulce, kurā pilsoņi varēja brīvi piedalīties un izteikt savus viedokļus.

 Tulkots no: http://www.elpais.com/articulo/internacional/Tottenham/planta/cara/tories/elpepuint/20110813elpepuint_6/Tes

Šeit savukārt, atrodama Londonas sociālo un ekonomisko apstākļu analīze saistībā ar notikušo vardarbību: London calling: a haunting glimpse into our future?

15-M jeb indignados kustības ietvaros tiek nosodīta notikusī vardarbība Anglijā, jo nevardarbība ir viens no spēcīgākajiem kustības stūrakmeņiem. Tomēr no otras puses, tiek atzīts, ka pāstāv saistība starp notikušo vardarbību un Londonas “taupības politiku”un vairāku jauniešu sociālo centru slēgšanu, kā arī gadu desmitiem ilgušo policijas rupjo izturēšanos pret rajona melnādainajiem iedzīvotājiem.

August 11, 2011

Kāds Latvijai sakars ar Eiropā notiekošajiem protestiem?

Spānija, Grieķija, Portugāle, Francija, Izraēla… tas izklausās tik tālu, vai ne? Kas mums, latviešiem, daļas par to? Lai beidz protestēt, un sāk strādāt, daži no mums izsakās. Vai arī – jūtam līdzi grieķu tautai, turēsim īkšķus, lai viņiem labi izdodas. Un tas arī viss. Šķiet, mēs joprojām neaptveram, ka mūsu valsts ir viena no tām, kurai ir vistiešākais sakars ar visu notiekošo.

 Kopš šī gada maija Eiropas gaisā ir kaut kas mainījies. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izgājuši ielās vairākas reizes vairākās valstīs, un tad vēl paliek mazās-lielās ziņas: neskaitāmi vidēju cilvēku skaitu pulcējušie protesti un fakts, ka pilsoņi ir sākuši pašorganizēties, palīdzēt vājākajiem un kontaktēties ar saviem kaimiņiem, lai paustu neapmierinātību ar pastāvošo savas valsts un arī visas pasaules pastāvošo kārtību: kārtību, kurā ieguvēji un zaudētāji vienmēr ir vieni un tie paši, piesedzot un mīkstinot visu šo izrādi ar vārdu “demokrātija”.

 Kārtību, kurā bankas var riskēt un spēlēties ar naudu, lai pēc tam tās izglābtu par nodokļu maksātāju naudu, un lai pēc tam valsts aizņemtos no tām pašām bankām uz augstākiem procentiem; kārtību, kurā atdodot bankai dzīvokli, tev, bezpajumtniekam, joprojām ir nesamaksājami liels parāds; kārtību, kurā politiķi kliedz un strīdās viens ar otru kā mazi bērni vai cirka klauni, bet ātri vien vienojas savā starpā par sociālo pabalstu samazināšanu, un skolu un slimnīcu slēgšanu; kurā apsolīts, ka katram ir tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, un kurā tomēr jau no pirmās klases obligāti jāpērk apšaubāmas ļoti dārgas darba grāmatas un burtnīcas, kuras mainās ik pēc dažiem gadiem; kārtību, kurā politiķi gadiem ilgi mums stāsta, ka valsts prioritāte ir attīstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kamēr praksē arvien stingrāk tiek nostiprināts lielo korporāciju monopols. Kārtība, kurā masu mediji bieži vien dezinformē, vai noslēpj svarīgākās ziņas; kurā tiek veicināta cilvēku pielipšana pie seriāliem, un vājināta kritiskā domāšana. Vārdu sakot, tā ir kārtība, kurā politiķu pirmais darbs pēc ievēlēšanas ir paaugstināt sev algas, kurā politiķi var kandidēt uz augstiem amatiem par spīti tam, ka ir uz apsūdzēto soliņa, un var saviem vēlētājiem droši spļaut sejā, jo zina – viņiem par nekas nebūs, un līdz vēlēšanām vēl tālu… Un galvenokārt, tā ir pasaules kārtība, kurā politiķi ir acīmredzamas marionetes pavisam citu, nozīmīgāku spēlētāju rokās. Tā ir pasaule, kurā pār mums valda “tirgus”, šis lielais, nepielūdzamais dievs, aizmirstot par cilvēkiem; pasaule, kurā nauda monitora ekrānā ir svarīgāka par cilvēku pārticību, veselību un izglītību.

 Vai to var saukt par demokrātiju, ja netiek ņemtas vērā tautas intereses?

 Un tam visam ir vistiešākais sakars ar Latviju. Latvijas politika nekad nav bijusi sevišķi spoža, ne arī Latvijas politiķi – cieņas pilni pret saviem vēlētājiem; nekad neesam guvuši spožus panākumus ne ekonomikā, ne arī piemēram, veselības aprūpes sistēmā vai integrācijas politikā. Un tad, kad sāka izskatīties, ka varbūt kādu dienu mēs nostāsimies uz kājām, sākās krīze. Krīze smagi skārusi daudzas valstis, bet Latvija ir viena no vissmagāk skartajām. Nesen Dombrovskis lepni ziņoja, ka Latvijā krīze ir pārvarēta, un mūsu valsts tika pasniegta kā paraugs citām Eiropas valstīm, kurās klājas smagi: mūsu valsts saņēma starpautisko aizdevumu un ieviesa stingrus taupības pasākumus, redziet, tas ir tas pareizais ceļš, kuru vajag iet, jo mēs jau esam uz pekām. Bet kas tad patiesībā notika? Latvijas budžetā nebija naudas, un bija daudz bezdarbnieku. Jā, tika piešķirts aizdevums un tika ieviesti taupības pasākumi, kas smagi skāra daudzus. Varbūt tagad budžetā ir vairāk naudas, bet bezdarbniekiem vēl joprojām nav darba, un cilvēkiem joprojām iet slikti. Tiem, ar kuriem es esmu runājusi, iet sliktāk nekā iepriekš, un neizskatās, ka drīz būs labāk. Samazināts finansējums veselības aprūpei un skolām. Un tūlīt būs jāsāk atdot lielais kredīts. Ieguvēji no krīzes? Bankas. Tās pašas, kuras to krīzi izraisīja.

 Viņi aizmirsa pateikt, ka valsts, kura pašlaik patiešām sāk atkopties no krīzes, nav Latvija. Tā ir Īslande: valsts, kuras pilsoņi ieslodzīja baņķierus kā noziedzniekus, un nolēma neatdot viņu parādus no nodokļu maksātāju naudas.

 Tāds pats scenārijs kā Latvijai, tikai ar lielākām aizdevumu summām atkārtojas Īrijā, Portugālē, Grieķijā, un draud arī Spānijai un Itālijai. Grieķijai piešķirtais aizdevums nenonāks pie vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet parāds gan nonāks. Kam labums? Pašiem aizdevējiem un tā sauktajai finanšu tirgu stabilitātei. Un valsts tiek pārdota. Tiek zaudēta Grieķijas neatkarība. Tā nav tikai mūsu vai Grieķijas problēma, tas nav tāpēc, ka mēs un grieķi būtu slinki, izšķērdīgi vai neveikli: tā ir globāla problēma, un politiķu prioritātes visā Eiropā ir ļoti līdzīgas: viņu prioritāte un galvenais dievs ir tirgus noteikumi, cipari, biržas līknes un savas personīgās kabatas… nevis cilvēki, sabiedriskais labums vai veselais saprāts.

Daži no secinājumiem, kuri izdarīti jaunajā šīs vasaras Eiropas protestu kustībā ir:

  • Politiķi paši negribēs neko mainīt, tāpēc nav vērts par viņiem balsot, vai vismaz ne par tām partijām, kuras līdz šim ir bijušas pie varas. Jāmaina balsošanas sistēma, jāpadara tā atvērtāka mazām partijām un neatkarīgiem deputātiem, tas kas pašlaik pastāv, ir “partiju diktatūra”, kas nodrošina, ka pie varas nonāk cilvēki, kuri citādāk nekad nenonāktu pie varas, un kuri turklāt ir viegli uzpērkami.
  • Jāievieš “demokrātija 2.0” – aktīva tautas piedalīšanās likumdošanā ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Jāattīsta tautas iniciatīvas.
  • Būtiska ir pilsoņu kustība katrā pilsētā, sanākot kopā, apmainoties ar informāciju, kuru mums izkropļo masu mediji, debatējot, attīstot politisko kultūru, un uzraugot gan valstij svarīgas, gan vietējās tēmas, un kad nepieciešams, rīkoties. T.i. – piedalīties politikā un nepieļaut netaisnības.
  • Labāka pasaule IR iespējama.
  • Aicinājums ir uz nevardarbīgu revolūciju, jo mēs vēlamies nevardarbīgu sabiedrību un nevardarbība ir visefektīvākais līdzeklis, lai kaut ko panāktu.
  • Problēmas saknes ir globālas, tātad arī risinājumiem ir jābūt globāliem (neaizmirstot par lokālajiem).

Mums jāsaprot, ka, ja mēs turpināsim darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim, nekas nevar mainīties. Un ja politiķi neko nemainīs, jo viņi nepārstāv tautas intereses, būs jāķeras pie darba mums pašiem – neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad vēl mums, latviešiem, būtu labāks brīdis sākt pretestību pastāvošajai netaisnībai kā tagad, kad mums ir dota vēl viena izdevība neievēlēt tos pašus politiķus, kuri jau ir pierādījuši savu nerēķināšanos ar tautu, tagad, kad jau sāk rasties dažas jaunas iniciatīvas, lai veicinātu pilsoņu piedalīšanos politikā, un tagad, kad visā Eiropā virmo nepakļāvības un nesamierināšanās vēsmas, kuras tīklā brīvi apmainās ar informāciju, idejām un savstarpējo atbalstu.

August 2, 2011

Tūkstošiem sašutušu spāņu no visām provincēm pulcējas Madridē

Tā nav krīze – tā ir krāpšana. To sauc par demokrātiju, bet tā nav demokrātija! Es neesmu pret sistēmu: sistēma ir pret mani. Neskaties uz mums: pievienojies! Tu, kas tikai skaties: arī no tevis zog. Mēs neesam preces baņķieru rokās. Cita pasaule ir iespējama! Šie un citi saukļi uz vienu nedēļas nogali bija iekarojuši Spānijas galvaspilsētu.

Kā iepriekš ziņots, 23. un 24. jūlijā notika viena no lielākajām sašutušo 15.maija kustības dalībnieku pulcēšanās Spānijā pēdējā mēneša laikā, un tai bija izšķiroša nozīme kustības nākotnei: bez simtiem spāņu, kuri sestdien ieradās no visiem valsts nostūriem pēc mēnesi ilgas „pastaigas”, un bez svētdien notikušās lielās manifestācijas, no svētdienas līdz otrdienai notika arī vairākas sapulces, tajā skaitā pirmdien noritējušais Pirmais 15.maija kustības sociālais forums ( Vairāk par to lasāms šeit, ir arī angliski), apvienojot domubiedrus no visas Spānijas un arī no citām Eiropas valstīm, lai debatētu par kopējām prasībām un vienotām turpmākajām akcijām, kā arī par ekonomiku, izglītību, vides aizsardzību un citām tēmām.

Varam ziņot, ka bija sanākuši starp 500 līdz 100 000 cilvēku – ironizējot par masu medijos sniegtajām prerunīgajām ziņām un notikumu interpretācijām. Cik noprotams no vairākiem puslīdz ticamiem avotiem, iespējamie skaitļi svārstās no 40 līdz 60 tūkstošiem.

Ļoti plašs notikumu apskats lasāms šeit: The struggle of the indignados continues, un te savukārt, Al Jazeera sižets.  Tā ka es biju klāt, pati arī mēģinašu ko aprakstīt, un arī savas bildes parādīt, un arī citu bildes.

Lielākā daļa sanākušo viesu tika izguldīti parkā pilsētas centrā, kurš ar telti, kurš tikai ar guļammaisu, un kurš bez nekā, un kurš vispār negulēja.

Svētdienas pievakarē notika ilgi gaidītā manifestācija – nebeidzama cilvēku jūra, manuprāt, noteikti bija vairāk par 60 tūkstošiem – notika pacilātā gaisotnē un bez vērā ņemamiem starpgadījumiem, un pēc tam liela daļa cilvēku turpināja neplānotu manifestāciju pie kongresa ēkas, jau saspīlētākā gaisotnē, ņemot vērā drūmo policistu ķēdi, kas nožogoja ielu un pašu kongresa ēku. Daļa cilvēku palika pie kongresa divas dienas cenšoties iesniegt deputātiem vēstuli, kurā apkopotas mēnesi ilgo gājienu laikā uzzinātais, kamēr trešdienas rītā policisti viņus izdzenāja.

Kā raksta Jerome, autors no no roarmag.org,  Puerta del Sol laukums Madridē ir dzīvs pierādījums tam, ka šīs sapuvušās sistēmas iekšienē var parādīties un attīstīties alternatīva politika, un iespējams, arī jauna, veselīga pasaule. Tā nav tikai jaunu cilvēku kustība: bija arī pusmūža cilvēki un pensionāri. Viena no lietām, ko spāņu indignados ir skaidri pauduši no paša sākuma ir tas, ka viņu pretestība nevēršas tikai pret ekonomisko krīzi, kas novārdzina Spāniju, bet gan pret globālo kapitālisma sistēmu, kura ir radījusi šo krīzi.

Tāpat viņš raksta, ka no pirmdien notikušajām sapulcēm (foruma) varam novērot, ka mēs atrodamies fascinējošā sākuma stadijā ceļā uz demokrātiju 2.0 – uz demokrātiju, kurā lēmumu pieņemšana notiek horizontāli organizētā, jebkuram pieejamā pūlī; demokrātija, kurā cilvēki nonāk pie kopīgu problēmu kopīgiem risinājumiem, caur decentralizētu, tīklam līdzīgu procesu. Darba grupas priekšlikumi un lēmumi nonāk tautas sapulcē, kas nepazīst robežas. Kā tas līdzīgi jau sen notiek internetā; 15-M „patiesās demokrātijas” modelis radikāli attālinās no reprezentatīvās demokrātijas.

No Madrides devās ceļā nākamie kājāmgājēji – uz Briseli, ar mērķi nokļūt tur pirms 15.oktobra, kad paredzēta tā sauktā „pasaules revolūcija”. Ceļā uz Briseli ar tādu pašu mērķi dosies arī franču sašutušie no Tulūzas un Parīzes, un vācu sašutušie no Āhenes: Briselē paredzēts vienu nedēļu ilgs starptautisks forums, ar noslēgumu 15. oktobra manifestācijā.

Šeit esmu apkopojusi pašas sabildēto no aprakstītās nedēļas nogales:  novēroto plakātu un saukļu fotogrāfijas.

July 22, 2011

Dokumentāla īsfilma par “indignados”


Demonstrations, marches, rallies. For months now hundreds of thousands of Europeans have been expressing their anger at government imposed austerity measures. So what is driving them? And what do they hope to achieve?

July 20, 2011

Izraēla: teltis Telavivā

Kopš pagājušās piektdienas arī Izraēlas iedzīvotāji nolēmuši paust savu neapmierinātību, kā tiek vēstīts takethesquare.net, Spānijas parauga un pieredzes iedvesmoti. Telavivā, Habima laukumā uzstādītas desmitiem teltis un ieradušies vairāki simti cilvēku, skan mūzika, un cilvēki runā par to, kā organizēties un kā tikt uz priekšu: lielākā daļa ir neapmierināti ar mājokļu, ēdiena un pirmās nepieciešamības preču cenām, un protams, viņi ir sašutuši par politiķu un valdības darbībām. Svētdien protesti jau bija izplatījušīes pa visu Izraēlu, un teltis uzceltas arī citās pilsētās, kur notiek tautas sapulces, koncerti, un dazādas citas aktivitātes.

Raksti citos medijos: haarezt.com , un ynetnews.com .

Šeit jauks video omas uzlabošanai:

July 19, 2011

Latvijas sasistā sile

Delfos parādījies interesants kāda Latvijas ekonomista raksts. Viņaprāt, Latvija 10-15 gadu laikā sekos Grieķijai, un lai tā nenotiktu, ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, kura pašlaik neveidojot kompetentus, konkurētspējīgus cilvēkus, bet šķiet, ka izglītības sistēmas nopietnu reformu bloķējot fakts, ka nevienam tas nav izdevīgi: ne uzņēmējiem, ne politiķiem, ne arī pašai sabiedrībai.

No Delfi.lv, Dāvidsons "Slazdā"

“Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija,” tā raksta Dāvidsons, “Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.”

Dāvidsona raksts “Slazdā“.

Iesaku pādomāt par šiem jautājumiem:

  • Vai vainu par ekonomikas sabrukumu varam novelt tikai uz nevēlēšanos reformēt izglītības sistēmu, vai nav arī desmitiem citu jautajumu, kurus lielie uzņēmēji (un tātad arī politiķi) nevēlas risināt, jo nav izdevīgi? Piemēram, cittautiešu integrācijas problēma? Banku sistēmas problēma?
  • Vai Dāvidsona ieteiktais 20 cildeno grieķu ekonomistu uzsaukums, argumentējot par to, kāpēc Grieķija nevarēja bankrotēt, tā vietā, lai pārdotu visu valsti, ieskaitot valsts uzņēmumus un iespējams, kādas grieķu salas, nolemjot visai nākamai (ja ne vairākām nākamajām) grieķu paaudzei nīkuļot, un atbalstot tās pašas banku, kredītu un privatizācijas sistēmas turpinājumu, kas noveda Grieķiju līdz šai situācijai un pēc vairākiem gadiem novedīs pie tāda paša, tikai šausminošāka rezultāta, vai tas tiešām var saturēt padomus, kuriem sekot?
  • Pēc Davidsona raksta noprotams, ka citas, attīstītākās Eiropas valstīs ir labāka izglītības sistēma un nepastāv tādi kraha draudi. Bet jautājums ir, vai tur draudi nepastāv, vai vienkārši lejuplīdes process ir daudz lēnāks?
  • Un galu galā, vai reducēsim visu problēmu tikai uz Grieķiju/Latviju, uz to, kā šīs valstis pildījušas savus “mājasdarbus”,  un vai nemaz neņemsim vērā lielo ārvalstu uzņēmumu vainu notikušajā.

P.S. Šie jautājumi nenozīmē, ka es  izglītības reformu uzskatītu par mazsvarīgu. Manuprāt, ar reformas palīdzību ir jāpalielina ne tikai  augsti kvalificēta darbaspēka esamība, bet arī jāmāca politiskā kultūra, lai beidzot cilvēki justos piederīgi valstij un uzņemtos atbildību un darītu kaut ko sakarā ar politiķu patvaļas jautājumu.

July 2, 2011

Tiesiska valsts? Spēles ar nāvi

Paliek atvērts jautājums, vai Grieķija ir tiesiska valsts, un vai tiešām Eiropas Savienība ir tā vieta, kur visvairāk aizsargātas cilvēktiesības. Iespējams, jā, iespējams, – bet sķiet, ka grieķu valdībai bija kaut kas iebilstams pret cilvēku pulcēšanās tiesībām un “Pilsoņu aizsardzības ministrijas” funkcijas izskatījās vairāk pēc “Pilsoņu nosišanas ministrijas”.

29.jūnijā miermīlīgam demonstrantu pūlim pēkšņi no visām pusēm uzbruka policija ar stekiem un pārspīlētu daudzumu asaru gāzes, tūkstošiem cilvēku metās bēgt,  krizdami cits citam virsū, tiek lēsts, ka bijuši ap 500 ievainoto, un, kā par brīnumu, laikam neviens nav miris. “Kā par brīnumu”, jo spriežot pēc daudzajiem video materiāliem un fotogrāfijām, policija metās virsū saviem tautiešiem kā saniknotu suņu bars, nerēķinoties ne tikai ar acīmredzami miermīlīgiem demonstrantiem, bet arī ar žurnālistiem un pat mediķiem, kuri arī bija spiesti bēgt. Vienkārši zvetēja pa labi un pa kreisi visiem, kurus satika sava ceļā. Kādas tur cilvēktiesības. Laikam jau valdība baidījās no šiem cilvēkiem?

Šajā rakstā lasāms vairāk par notikumiem. To uzrakstījis pazīstams žurnālists, kurš arī dabūjis pa galvu un kurš apgalvo, ka grieķu policijas zvērība pamatīgi pārspējusi Meksikā novēroto; policisti esot “flirtējuši ar nāvi”.

June 29, 2011

Nozīmīgākās 48 stundas ES vēsturē

Pasaules acis vērstas uz grieķiem. Saspringta gaisotne. Šodien notika izšķirošais balsojums: taupības pasākumi un līdz ar to arī aizņēmums ir pieņemts.  Balsojums pavadīts ar 48 stundu ģenerālstreiku, plašām demonstrācijām; kamēr deputāti lēma savos krēslos, ka grieķiem būs vergot, tikmēr pilsētas laukums pārvērties par kaujaslauku. Cieta gan vardarbīgie, gan nevardarbīgie, un pat deputātiem esot šķitis, ka asaru gāzes daudzums ir par traku.

Šajā roar rakstā pamatīgi un skaidri izskaidrota šo 48 stundu nozīmība, kas to izraisījis un kādas sekas.

Savukārt šeit var lasīt svaigākās ziņas par šo divu dienu notikumiem, it īpaši par to, kā notika balsojums un kas norisinājās ielās.

Visbeidzot, neaizmirsīsim, ka pēdējā laikā Eiropas masu medijos, gan ziņu izlaidumos, gan žurnālos,  izvērsta plaša grieķu blamāža un tiek uzkurināts pārējo valstu iedzīvotaju naids pret grieķiem, informējot par nepatiesiem faktiem, veidojot mītus,  liekot ticēt, cita starpā, tādas lietas, ka grieķi (jā, paši grieķi, nevis grieķu politiķi vai uzņēmēji)  dzīvojuši cepuri kuldami uz Eiropas rēķina, maz strādājot, lielām algām, lieliem pabalstiem… slikti pārvaldījuši savus līdzekļus un  tagad vēl aizņemas neiedomājamas summas no Eiropas nodokļu maksātāju maciņiem un tagad vēl protestē, ka lūk, negribot savilkt jostas, ka gribot aizdevumu, bet ne savilkt jostas. Ka Eiropa palīdz Grieķijai, bet grieķi kā tādi niķīgi bērni pa ielām skraidelē. Neviens no šiem faktiem nav patiess. Sākot jau ar to, ka grieķi aizdevumu negrib.

Šeit ir ļoti izsmeļošs raksts, vēl izsmeļošāks nekā tas, kas šajā blogā norādīts pirms dažām dienām, pārpilns ar patiesiem faktiem:

ROAR on BBC World: Why the media lies about Greece

greek_revolution_28may


June 28, 2011

Steidzams grieķu paziņojums

Grieķi ir nopietnā ķezā un lūdz mūsu palīdzību. Par spīti tam, ka tūkstošiem pilsoņu ik svētdienu pie Grieķijas parlamenta protestē pret tā sauktajiem taupības plāniem, premjerministrs George Papandreou izliekas kurls un atbalsta otreizēju greek flagkredīta piešķiršanu Grieķijai, kas būs sasitīts ar smagiem „taupības” pasākumiem. Kredīta piešķiršana ir apstiprināta; ES un SVF piešķirs Grieķijai 12 000 miljonus eiro.

Grieķi organizē 48 stundu vispārēju streiku, kas sakritīs ar tām stundām, kurās ir plānots parakstīt šo kredītu-šantāžu: tas notiks 28. un 29.jūnijā. TAGAD. Grieķi aicina arī mūsu palīdzību šajās dienās.

Šeit pilns paziņojuma teksts:

International Update 22.06.2011

Viens no rakstiem par Grieķijas problēmu un par to, kāds tai ir sakars ar mums visiem, atrodams šeit. Te savukārt, īsfilma par krīzes vispārēju vēsturi un kā tā ir saistījusies ar Grieķijas 20.gs vēsturi,  skat šeit: Debtocracy .