Posts tagged ‘Latvijas revolūcija’

August 11, 2011

Kāds Latvijai sakars ar Eiropā notiekošajiem protestiem?

Spānija, Grieķija, Portugāle, Francija, Izraēla… tas izklausās tik tālu, vai ne? Kas mums, latviešiem, daļas par to? Lai beidz protestēt, un sāk strādāt, daži no mums izsakās. Vai arī – jūtam līdzi grieķu tautai, turēsim īkšķus, lai viņiem labi izdodas. Un tas arī viss. Šķiet, mēs joprojām neaptveram, ka mūsu valsts ir viena no tām, kurai ir vistiešākais sakars ar visu notiekošo.

 Kopš šī gada maija Eiropas gaisā ir kaut kas mainījies. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izgājuši ielās vairākas reizes vairākās valstīs, un tad vēl paliek mazās-lielās ziņas: neskaitāmi vidēju cilvēku skaitu pulcējušie protesti un fakts, ka pilsoņi ir sākuši pašorganizēties, palīdzēt vājākajiem un kontaktēties ar saviem kaimiņiem, lai paustu neapmierinātību ar pastāvošo savas valsts un arī visas pasaules pastāvošo kārtību: kārtību, kurā ieguvēji un zaudētāji vienmēr ir vieni un tie paši, piesedzot un mīkstinot visu šo izrādi ar vārdu “demokrātija”.

 Kārtību, kurā bankas var riskēt un spēlēties ar naudu, lai pēc tam tās izglābtu par nodokļu maksātāju naudu, un lai pēc tam valsts aizņemtos no tām pašām bankām uz augstākiem procentiem; kārtību, kurā atdodot bankai dzīvokli, tev, bezpajumtniekam, joprojām ir nesamaksājami liels parāds; kārtību, kurā politiķi kliedz un strīdās viens ar otru kā mazi bērni vai cirka klauni, bet ātri vien vienojas savā starpā par sociālo pabalstu samazināšanu, un skolu un slimnīcu slēgšanu; kurā apsolīts, ka katram ir tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, un kurā tomēr jau no pirmās klases obligāti jāpērk apšaubāmas ļoti dārgas darba grāmatas un burtnīcas, kuras mainās ik pēc dažiem gadiem; kārtību, kurā politiķi gadiem ilgi mums stāsta, ka valsts prioritāte ir attīstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kamēr praksē arvien stingrāk tiek nostiprināts lielo korporāciju monopols. Kārtība, kurā masu mediji bieži vien dezinformē, vai noslēpj svarīgākās ziņas; kurā tiek veicināta cilvēku pielipšana pie seriāliem, un vājināta kritiskā domāšana. Vārdu sakot, tā ir kārtība, kurā politiķu pirmais darbs pēc ievēlēšanas ir paaugstināt sev algas, kurā politiķi var kandidēt uz augstiem amatiem par spīti tam, ka ir uz apsūdzēto soliņa, un var saviem vēlētājiem droši spļaut sejā, jo zina – viņiem par nekas nebūs, un līdz vēlēšanām vēl tālu… Un galvenokārt, tā ir pasaules kārtība, kurā politiķi ir acīmredzamas marionetes pavisam citu, nozīmīgāku spēlētāju rokās. Tā ir pasaule, kurā pār mums valda “tirgus”, šis lielais, nepielūdzamais dievs, aizmirstot par cilvēkiem; pasaule, kurā nauda monitora ekrānā ir svarīgāka par cilvēku pārticību, veselību un izglītību.

 Vai to var saukt par demokrātiju, ja netiek ņemtas vērā tautas intereses?

 Un tam visam ir vistiešākais sakars ar Latviju. Latvijas politika nekad nav bijusi sevišķi spoža, ne arī Latvijas politiķi – cieņas pilni pret saviem vēlētājiem; nekad neesam guvuši spožus panākumus ne ekonomikā, ne arī piemēram, veselības aprūpes sistēmā vai integrācijas politikā. Un tad, kad sāka izskatīties, ka varbūt kādu dienu mēs nostāsimies uz kājām, sākās krīze. Krīze smagi skārusi daudzas valstis, bet Latvija ir viena no vissmagāk skartajām. Nesen Dombrovskis lepni ziņoja, ka Latvijā krīze ir pārvarēta, un mūsu valsts tika pasniegta kā paraugs citām Eiropas valstīm, kurās klājas smagi: mūsu valsts saņēma starpautisko aizdevumu un ieviesa stingrus taupības pasākumus, redziet, tas ir tas pareizais ceļš, kuru vajag iet, jo mēs jau esam uz pekām. Bet kas tad patiesībā notika? Latvijas budžetā nebija naudas, un bija daudz bezdarbnieku. Jā, tika piešķirts aizdevums un tika ieviesti taupības pasākumi, kas smagi skāra daudzus. Varbūt tagad budžetā ir vairāk naudas, bet bezdarbniekiem vēl joprojām nav darba, un cilvēkiem joprojām iet slikti. Tiem, ar kuriem es esmu runājusi, iet sliktāk nekā iepriekš, un neizskatās, ka drīz būs labāk. Samazināts finansējums veselības aprūpei un skolām. Un tūlīt būs jāsāk atdot lielais kredīts. Ieguvēji no krīzes? Bankas. Tās pašas, kuras to krīzi izraisīja.

 Viņi aizmirsa pateikt, ka valsts, kura pašlaik patiešām sāk atkopties no krīzes, nav Latvija. Tā ir Īslande: valsts, kuras pilsoņi ieslodzīja baņķierus kā noziedzniekus, un nolēma neatdot viņu parādus no nodokļu maksātāju naudas.

 Tāds pats scenārijs kā Latvijai, tikai ar lielākām aizdevumu summām atkārtojas Īrijā, Portugālē, Grieķijā, un draud arī Spānijai un Itālijai. Grieķijai piešķirtais aizdevums nenonāks pie vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet parāds gan nonāks. Kam labums? Pašiem aizdevējiem un tā sauktajai finanšu tirgu stabilitātei. Un valsts tiek pārdota. Tiek zaudēta Grieķijas neatkarība. Tā nav tikai mūsu vai Grieķijas problēma, tas nav tāpēc, ka mēs un grieķi būtu slinki, izšķērdīgi vai neveikli: tā ir globāla problēma, un politiķu prioritātes visā Eiropā ir ļoti līdzīgas: viņu prioritāte un galvenais dievs ir tirgus noteikumi, cipari, biržas līknes un savas personīgās kabatas… nevis cilvēki, sabiedriskais labums vai veselais saprāts.

Daži no secinājumiem, kuri izdarīti jaunajā šīs vasaras Eiropas protestu kustībā ir:

  • Politiķi paši negribēs neko mainīt, tāpēc nav vērts par viņiem balsot, vai vismaz ne par tām partijām, kuras līdz šim ir bijušas pie varas. Jāmaina balsošanas sistēma, jāpadara tā atvērtāka mazām partijām un neatkarīgiem deputātiem, tas kas pašlaik pastāv, ir “partiju diktatūra”, kas nodrošina, ka pie varas nonāk cilvēki, kuri citādāk nekad nenonāktu pie varas, un kuri turklāt ir viegli uzpērkami.
  • Jāievieš “demokrātija 2.0” – aktīva tautas piedalīšanās likumdošanā ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Jāattīsta tautas iniciatīvas.
  • Būtiska ir pilsoņu kustība katrā pilsētā, sanākot kopā, apmainoties ar informāciju, kuru mums izkropļo masu mediji, debatējot, attīstot politisko kultūru, un uzraugot gan valstij svarīgas, gan vietējās tēmas, un kad nepieciešams, rīkoties. T.i. – piedalīties politikā un nepieļaut netaisnības.
  • Labāka pasaule IR iespējama.
  • Aicinājums ir uz nevardarbīgu revolūciju, jo mēs vēlamies nevardarbīgu sabiedrību un nevardarbība ir visefektīvākais līdzeklis, lai kaut ko panāktu.
  • Problēmas saknes ir globālas, tātad arī risinājumiem ir jābūt globāliem (neaizmirstot par lokālajiem).

Mums jāsaprot, ka, ja mēs turpināsim darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim, nekas nevar mainīties. Un ja politiķi neko nemainīs, jo viņi nepārstāv tautas intereses, būs jāķeras pie darba mums pašiem – neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad vēl mums, latviešiem, būtu labāks brīdis sākt pretestību pastāvošajai netaisnībai kā tagad, kad mums ir dota vēl viena izdevība neievēlēt tos pašus politiķus, kuri jau ir pierādījuši savu nerēķināšanos ar tautu, tagad, kad jau sāk rasties dažas jaunas iniciatīvas, lai veicinātu pilsoņu piedalīšanos politikā, un tagad, kad visā Eiropā virmo nepakļāvības un nesamierināšanās vēsmas, kuras tīklā brīvi apmainās ar informāciju, idejām un savstarpējo atbalstu.

Advertisements
July 19, 2011

Latvijas sasistā sile

Delfos parādījies interesants kāda Latvijas ekonomista raksts. Viņaprāt, Latvija 10-15 gadu laikā sekos Grieķijai, un lai tā nenotiktu, ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, kura pašlaik neveidojot kompetentus, konkurētspējīgus cilvēkus, bet šķiet, ka izglītības sistēmas nopietnu reformu bloķējot fakts, ka nevienam tas nav izdevīgi: ne uzņēmējiem, ne politiķiem, ne arī pašai sabiedrībai.

No Delfi.lv, Dāvidsons "Slazdā"

“Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija,” tā raksta Dāvidsons, “Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.”

Dāvidsona raksts “Slazdā“.

Iesaku pādomāt par šiem jautājumiem:

  • Vai vainu par ekonomikas sabrukumu varam novelt tikai uz nevēlēšanos reformēt izglītības sistēmu, vai nav arī desmitiem citu jautajumu, kurus lielie uzņēmēji (un tātad arī politiķi) nevēlas risināt, jo nav izdevīgi? Piemēram, cittautiešu integrācijas problēma? Banku sistēmas problēma?
  • Vai Dāvidsona ieteiktais 20 cildeno grieķu ekonomistu uzsaukums, argumentējot par to, kāpēc Grieķija nevarēja bankrotēt, tā vietā, lai pārdotu visu valsti, ieskaitot valsts uzņēmumus un iespējams, kādas grieķu salas, nolemjot visai nākamai (ja ne vairākām nākamajām) grieķu paaudzei nīkuļot, un atbalstot tās pašas banku, kredītu un privatizācijas sistēmas turpinājumu, kas noveda Grieķiju līdz šai situācijai un pēc vairākiem gadiem novedīs pie tāda paša, tikai šausminošāka rezultāta, vai tas tiešām var saturēt padomus, kuriem sekot?
  • Pēc Davidsona raksta noprotams, ka citas, attīstītākās Eiropas valstīs ir labāka izglītības sistēma un nepastāv tādi kraha draudi. Bet jautājums ir, vai tur draudi nepastāv, vai vienkārši lejuplīdes process ir daudz lēnāks?
  • Un galu galā, vai reducēsim visu problēmu tikai uz Grieķiju/Latviju, uz to, kā šīs valstis pildījušas savus “mājasdarbus”,  un vai nemaz neņemsim vērā lielo ārvalstu uzņēmumu vainu notikušajā.

P.S. Šie jautājumi nenozīmē, ka es  izglītības reformu uzskatītu par mazsvarīgu. Manuprāt, ar reformas palīdzību ir jāpalielina ne tikai  augsti kvalificēta darbaspēka esamība, bet arī jāmāca politiskā kultūra, lai beidzot cilvēki justos piederīgi valstij un uzņemtos atbildību un darītu kaut ko sakarā ar politiķu patvaļas jautājumu.

June 13, 2011

Par “Eiro paktu”

Īsti nesanāk laika sagatavot ne izsmeļošu rakstu, ne arī iztulkot kādu no esošajiem, bet tad nu īsumā:

19. jūnijā Eiropas pilsētās notiks protesti pret “Eiro paktu”. Pret līgumu, kura galvenais nolūks ir kontrolēt likumus tajās Eiropas valstīs, kurām ir starptautiskie aizdevumi. Lai “nodrošinātu”, ka aizdevēji saņem atpakaļ visu līdz pat pēdējam centam. Kā kontrolēt? Nu protams, parastie pasākumi pret plebejiem: Eiropas finanšu institūcijas varēs vienpusēji likt pazemināt algas,  paaugstināt pensionēšanās vecumu, veikt izmaiņas darba likumā (piem., “elastīgākus darba līguma noteikumus”), ar domu uzlabot konkurētspēju. Bet kā konkurētspēju tas uzlabos patiesībā? Protams, ieguvējas atkal būs bankas un lielās korporācijas.

WHAT DO THEY SIGN WHEN THEY RATIFY THE EURO PACT?

Eiro Pakts. "Vispirms mēs viņus nogremdēsim, un pēc tam "izglābsim"."

"Vispirms mēs viņus nogremdēsim, un pēc tam "izglābsim"."

– The public sector salaries should be consistent with the competitiveness of the private sector, WHICH MEANS: further cuts in the public sector as it must offer the same benefits as the private sector´s derisory wages and increasing working hours. Including a sharp cut in the numbers of public employees.

– Therefore all countries should adjust their laws to the dictates of the banks, WHICH MEANS governments are ONCE AGAIN not legislating for the protection and interests of citizens but in the favour of large banking corporations and the markets.

Šāda tāda info angliski:

http://www.facebook.com/event.php?eid=109952275762995&ref=nf

June 13, 2011

Fragmenti no Eiropas. Mēs esam par mums – par tautu, nevis baņķieriem

Īss kopsavilkums par Eiropu, par tādu Eiropu, kāda tā ir pēdējās nedēļās. Eiropu, kur ir sapratusi, ka ir laiks mosties. Ir pienācis laiks sacelties, laiks miermīlīgai revolūcijai. Laiks atgādināt politiķiem, ka lietu noteicēji esam mēs, tauta. Un mēs esam pret demokratizācijas privatizāciju, kā to pareizi nodēvēja Zatlers. “Kapēc pār mums valda tirgus, ja mēs to neesam ievēlējuši?” tā retoriski tiek vaicāts daudzajos ielu protestos Spānijā.

June 9, 2011

Par Itālijas Revolūciju kā vienu no jaunpienācējām Eiropā

Pēc Facebook dazādajās lapās pašlaik sameklējamās informācijas, Spānijas “15-M” (“Par patiesu demokrātiju”) iedvesmotajai Eiropas Revolūcijai pievienojušās vismaz 16 valstis. Saku „vismaz”, jo grūti atrast informācijas avotu, kurā būtu skaidri apkopota visa informācija vienuviet, un arī aktuāla, ja ņemam vērā, ka ik pārdienu pievienojas jaunas valstis un pilsētas.

Grieķija, Francija, Lielbritānija, Vācija, Austrija, Čehija, Itālija, Beļģija, Zviedrija, Īslande, Turcija, Portugāle, Dānija, Norvēģija, Serbija, Rumānija.

Šeit nu būs raksta tulkojums par vienu no jaunpienācējām:

Itālijas Revolūcija ir sākusies!

Informācija no itāļu digitālā laikraksta Il Manifesto pirmās lapas:

http://www.ilmanifesto.it/archivi/fuoripagina/anno/2011/mese/06/articolo/4759/

Itālijas Revolūcija, tādā vārdā pagaidām ir nosaukta platforma, ar kuras palīdzību itāļu sašutušie (indignados) parāda savu klātbūtni vairākās lielās un mazās Itālijas valsts pilsētās. Sekojot pirmajiem 19. maijā Facebook izplatītajiem aicinājumiem atbalstīt lielo manifestāciju Barselonā, jau kopš nākamās dienas tie regulāri pulcējas Boloņā, Piazza Maggiore laukumā.

Viss iesākās, pateicoties spāņu Erasmus studentu grupas iniciatīvai, kura, līdzīgi kā tas jau bija noticis citos Eiropas pilsētu laukumos, vēlējās paust savu atbalstu 15-M kustībai (tā nosaukta datuma dēļ, kurā viss sākās, 15. maijā), sauktai arī par DRY (Patiesu Demokrātiju Tagad, spāņu val. – Democracia Real Ya). Pamazām arvien vairāk cilvēku ir nākuši klāt pie demonstrantiem, un, tiem sarunājoties, nāca gaismā līdzīgas problēmas un pieredzējumi Itālijā; tāpēc tika nolemts izveidot „vietu, kurā visiem runāt par politiku”, vārdu „politika” izprotot tā sākotnējā nozīmē, grieķu „polis” jeb „komūna”. Divi mūsu intervētie jaunieši uzstāj, ka „galvenās pamatidejas ir „polis” un „agora”, kuras ir atbrīvotas no pagātnes verdzības.”

Strādāt visiem, bet mazāk, lai visiem būtu laiks nodarboties arī ar politiku multikulturālā veidā, jo mūsdienu struktūras vairs nav spējīgas risināt to situāciju, kādā esam nonākuši.

Savās runās viņi izvairās no politisko partiju lietotajiem terminiem, turpretī sauc vārdos tās personas, kuras (slikti) kontrolē resursus. Sapulcēs, uz zemes aplī  sasēdušies  (lai visi atrastos vienādā līmenī), stingri ievērojot vārda došanas kārtību un dalībnieku ierosinājumu sarakstus, itāļu sašutušie pulcējas un dod savu ieguldījumu konstruktīvā veidā, komentējot ierosinājumus ar zīmēm, lai ar applausiem nepārtrauktu nevienu domu apmaiņu vai apzināšanos par kaut ko; viņi runā par aktuālām tēmām, tādām kā Hera (uzņēmums, kas kontrolē gāzi, ūdeni, elektrību un atkritumu izvešanu Emilia-Romaña), ATC (sabiedriskā transporta uzņēmums, kas nesen pacēla biļešu cenas), nedrošās darbavietas, augstās īres cenas, imigrācija, iebilšana pret sabiedrisko labumu privatizāciju, 12.-13.jūnijā paredzēto referendumu, taupības režīmu izglītības sistēmā. Viņi vēlas tikt uzklausīti Boloņā, bet ne tikai, jo sapulču gaitā to dalībnieki – no simt līdz trīssimt cilvēkiem, jaunieši un vecāki cilvēki, vīrieši, sievietes un pat bērni, pieslēdzas pie interneta (Boloņas centrā ir publisks WiFi), lai sadarbotos ar citām Itālijas pilsētām, tadām kā Turīna, Milāna, Venēcija, Florence, Piza, Paduja. Tāda pati tendence ir novērota Romā: no četrdesmit cilvēkiem, kuri 20.maijā sapulcējās Plaza de Bolonia laukumā, līdz vairāk nekā 400 cilvēkiem – jauniešiem, studentiem, veciem cilvēkiem un strādniekiem, kuri nejūtas droši par savām darba vietām, kuri pulcējās pagājušajā svētdienā Piazza San Giovanni laukumā.

Arī šeit pirmais solis bija pastāvīgas sapulces izveidošana, tāpat kā Boloņā, kur jau sasniegtas 300 sapulces stundas (ņemot vērā 20 cilvēku grupu, kuri paliek pa nakti pilsētas laukumā). Atslēgvārdi vienmēr ir apmaiņa, skaidrība un ne-vardarbība.

Pieminēšanas vērts notikums Florencē: policija bija aizliegusi izplatīt pamfletus, kurus katru dienu sagatavoja komunikācijas grupa (šiem jauniešiem ir ļoti efektīva organizācijas struktūra), lai ar to palīdzību iepazīstinātu publiku ar iepriekšējā vakarā apspriestajiem jautājumiem. Atbildot uz policijas aizliegumu, izdomas bagātākie sašutušie, vēl sašutušāki nekā iepriekš, palaida gaisā divsimt balonus ar programmas tēmām.

Aizkustinoši ir novērot, kādā veidā tiek pausta cilvēku piekrišana sapulcēs – lietojot žestus ar augstu paceltām rokām kā tauriņiem lidojumā. Tas atsauc atmiņā Laodzi vārdus par to, ka tauriņa spārnu vēziens šeit var izraisīt zemestrīci otrā pasaules malā. Un ja nu patiešām tā notiktu? Jo kopš 29.maija jau tiek runāts par Eiropas Revolūciju. Arī Boloņā cilvēki kontaktējas ar Barselonu, Berlīni un Atēnām, kā arī ar tā sauktajiem „arābu pavasariem”, lai diskutētu par mūdienu neatliekamākajām problēmām, un lieto tehnoloģijas no savām bāzēm, lai savienotu lokālo ar globālo.

Viņi prasa – kā jau tika ziņots -, lai tiktu ievērotas vismaz konstitūcijā minētās tiesības (konstitūcija, kura šogad tiek daudzināta vēl kā nekad saistībā ar Itālijas apvienošanās 150.gadadienu). Viņi prasa pilsoņu apzināšanos sakarā ar vides jautājumiem, veido darba grupas un darbnīcas, lai attīstītu pirmā vakara sapulcē apzinātās tēmas, īstas „prāta vētras”, un aicina vīriešus, sievietes, asociācijas un partijas teikt runas, ar nosacījumu, ka katrs cilvēks runās savā vārdā, nevis tās organizācijas vārdā, pie kuras pieder. Teikt runas, lai īstu un ar spēcīgu raksturu apveltītu izglītošanās procesu padarītu par realitāti, iet runa ne tikai par politisku, bet arī par sociālu un kulturālu izglītošanos.

Jo ar streikiem un manifestācijām vairs nepietiek, lai izlabotu šīs visā pasaulē agonizējošās sistēmas trajektoriju: Tahrir (Ēģiptē), Plaza Catalunya (Barselonā), Plaza del Sol (Madridē) un Plaza Syntagma (Atēnās) mūs māca atgūt pazaudēto sabiedrisko telpu un privāto telpu, pulcējoties ķermeņiem un smadzenēm. Barselonā runā universitāšu pasniedzēji, laukumā tiek lasītas lekcijas, kamēr (pagaidām) mazie, Itālijā aktīvie laukumi tiek pilnībā ignorēti no masu mediju puses (izņemot dažus neatkarīgos radio). „Darbs nav prece,” bija dzirdams Boloņas laukumā pirms dažām dienām, un ap pusnakti asociācija Ca ‘Rossa kopā ar Compañía de los 13 piešķīra poētisko balsi  tēmai par darba nedrošību, pārfrāzējot Šeikspīra Hamletu: „Būt vai nebūt… nedrošam, tas ir jautājums, justies vai nejusties nedrošam, tā ir patiesā problēma.”

Vairāk informācijas: italian revolution en Facebook un #italianrevolution en Twitter.

Tulkots no spāņu valodas publicējuma Oviedo kustības blogā  (http://m15moviedo.blogspot.com ), kas savukārt ņemts un tulkots pa taisno no jau minētā raksta http://www.ilmanifesto.it/archivi/fuoripagina/anno/2011/mese/06/articolo/4759/ .

June 2, 2011

Grieķu aicinājums eiropiešiem:

PEOPLE IN EUROPE WAKE UP,
LETS MAKE A BETTER LIFE
LETS TALK ,
LETS MEET,
LETS CHANGE EVERYTHING
LETS DO IT!

June 2, 2011

Yes we camp! Revolūcijas sākums

June 1, 2011

Real Democracy Now – Yes We Camp!!

Eiropas revolūcija?

Pavisa svaiga vēl, tā vēl joprojām ir divarpus nedēļas vecs masu mediju novārtā atstāts zīdainis. Zīdainis, kurš tomēr jau paspējis pulcināt simtiem tūkstošu cilvēku Spānijā, Francijā, Grieķijā un turpina pulcēt tos Anglijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs.

Kāpēc ne Latvijā ? Vai mēs gribam protetēt vienkārši pret dažiem prezidentu kandidātiem, dažiem oligarhiem un bankām, kuras dzīvo uz mūsu rēķina,  politiķiem, kuri zobojas par sevis it kā pārstāvēto tautu, vai tomēr pret sistēmu, kas pieļauj tā visa eksistenci?

Yes we camp! Ļaudis ar teltīm ir ieņēmuši sabiedrisko telpu savu pilsētu centrālajos laukumos un nedomāt doties prom, jo tiem ir skaidrs, ka neviena valdība nepārstāv tautas intereses, un šajā sakarā ir kaut kas jādara. Patiesu demokrātiju tagad! Real democracy now! Real democracia ya! – tā skan visās valodās.

Vēl to sauc par par „sašutušo” kustību, kā arī par 15-M kustību, jo tā aizsākās 15. maijā.

  • Protesti aizsākas 15. maijā Madridē, Puerta del Sol laukumā īsi pirms Spānijas pašvaldību vēlēšanām. Tūkstošiem cilvēku vienojas miermīlīgiem protestiem. Daudzi nolemj palikt tur pa nakti, un uzturas tur vēl joprojām. Izveidojas telšu pilsētiņa, kuras tuvumā tiek organizēti regulāri protesti un pilsoniskas aktivitātes, tai skaitā debates, priekšlasījumi, koncerti, radošas darbnīcas.
  • Drīz pēc tam visā Spānijā pilsētu centrālajos laukumos arī izveidojas apmetnes un informācijas stendi, tiek rīkoti protesti, demonstrācijas, un pilsoniskas aktivitātes.
  • 27.maijā Barselonā, kur daudzas dienas pēc kārtas ir pulcējušies cilvēki, policijai tiek dots rīkojums cilvēkus izklīdināt un „iztīrīt” laukumu, kas arī brutālā veidā tiek realizēts. Tomēr jau nakamajā dienā Barselonas laukums atkal ir pilns ar cilvēkiem, un viss turpinās.
  • 30. maijā notiek lielas demonstrācijas Parīzē (Bastīlijas laukumā) un Atēnās. Atēnās pulcējas līdz pat 100 000 demonstrantu.
  • Vairākos saziņas līdzekļos (blogos, facebook, twitter u. tml.) izskan aicinājums 15.oktobrī rīkot Eiropas protesta akcijas, visās Eiropas valstīs.

We are normal people, no matter political preferences. We assemble here to demand,  a real and participatory democracy.

We do not want:

1. Corrupt politicians or parties that show indifference with their members´ corruption.

2. Politicians screaming each other as if Congress were a circus.

3. Politicians engaged in charging problems in oppositors and claiming for successes (because it´s people who move nations, not them).

4. Politicians talking us as if we were idiot and manipulate public interest for their convenience.

5. Coward politicians giving up in view of banks “evaporating” millions of euros due to fraudulent invest and demanding ordinary people to pay their debt, with no financial responsible tried.

6. Politicians unwilling to work with other politicians in a constructive manner and to consider Spain composed of different people and thinking, all worthy to get in goverment consideration.

7. Politicians who do not promote direct participation of citizens in decision-making (new technologies make this fact a real objetive).

8. Politicians forgetting that their power come from every one voting and the first political duty is to listen and obey people.

9. Politicians who do not defend the state (in which we all are represented) and the right to education, health, employment and housing in fair conditions.

10. Politicians running across Spain to catch votes one week before the election, to do during four years what politicians from point 1 to point 9 use to do.

Gentleman elected politicians, please note what we do no want!

Yesterday it was Ireland and Greece. Today is Portugal. Tomorrow we do not want our country  mortgaging its future because of The Bank fraud.

Raksti angliski:
http://en.wikipedia.org/wiki/2011_Spanish_protests (Wikipedia)
http://world.pressenza.org/npermalink/real-democracy-nowx (Pressenza press agency)
http://storyful.com/stories/1000003889-galvanised-by-spain-france-takes-to-the-streets (raksts kādā blogā par Francijas revolūciju)

Raksti latviski:
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317049:eiropiei-pieprasa-patiesu-demokrtiju&catid=78&Itemid=101 (LETA)

http://aculiecinieks.delfi.lv/news/pasaule/atenas-protesta-akcija-pulcejas-vairak-neka-100-000-cilveku.d?id=38790103 (Delfi.lv)

http://aculiecinieks.delfi.lv/news/pasaule/atenas-protesta-akcija-pulcejas-vairak-neka-100-000-cilveku.d?id=38790103 (Delfi.lv)

Vizuālie materiāli izplatīti Youtube:

Spānija, Madride:

http://www.youtube.com/watch?v=RZ55PC-ElSE&feature=related (organizatoru video)

http://www.youtube.com/watch?v=RrE7xpssDEQ&feature=related (CNN news )

http://www.youtube.com/watch?v=oBakrZUgbEE&feature=related (Euronews)

http://www.youtube.com/watch?v=bHeB0Fk65j0&feature=related (Euronews)

http://www.youtube.com/watch?v=bSrSGLqB0Nk&feature=related (Aljazira news)

Apspiešana Barselonā:

http://www.youtube.com/watch?v=VQnGXkuydZw

Sapulce un policisti Parīzē:

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=1KXBe4G1kt0

100 000 tūkstoši cilvēku Atēnās!!

http://www.youtube.com/watch?v=ztflgW15OzM&feature=player_embedded#at=188
http://www.youtube.com/watch?v=lVY-IF3hA_A

Yes We Camp arī Latvijā? Vai arī Latvijā ir sašutušie? Protams! Un demokrātijas piekritēji? Protams!