Posts tagged ‘grieķi’

February 22, 2012

Vēstule par to, kas notiek Grieķijā un par ko netiek ziņots medijos

Starptautiskie mediji ir ziņojuši par pagājušās svētdienas nakti Grieķijā. Tie ir ziņojuši par uguni, haosu, vardarbību…

Tie ir ziņojuši par 100 000 cilvēkiem, kas bija sapulcējušies Sintagmas laukumā, bet ne par tiem 200 000 cilvēkiem, kas tur patiesībā atradās, ne arī par tiem 300 000 cilvēku, kuri nevarēja nokļūt šajā laukumā, jo policija bloķēja ielas un metro.

Tie nav ziņojuši par to, kā policija izprovocēja nemieru sākumu plkst. 17:00, izpūšot asaru gāzi pa visu laukumu un izdzenājot manifestantus pa visu Atēnu centru, lai tie netraucētu pie parlamenta ēkas.

Mediji ir ziņojuši par vispārēju postīšanu un izplatījuši baumas par to, ka Atēnu Nacionālā bibliotēka dega liesmās. Tā nav patiesība.

Dega bankas, kafejnīcas un veikali – to multimiljonāru industriālo uzņēmumu franšīzes, kuri ir noveduši Grieķiju līdz šai situācijai; mediji ziņo par anti-sistēmas jauniešiem, taču tie neziņo par vecām sievietēm un vīriešiem, kuri bija uzvilkuši gāzmaskas, lai aizsargātos no asaru gāzes, un kuri parādīja savu atbalstu, stundām ilgi ritmiski dauzot ap bankām un lielo starptautisko uzņēmumu ēkām apjoztās sētas, svillpjot un ar kliedzieniem uzmundrinot manifestantu pirmās līnijas, kuras pretojās policijas uzbrukumiem ar asaru gāzi un uguni, un ar aplausiem apsveicot Alpha Bank un Eurobank ēku aizdegšanos.

Mediji ziņo par to, ka vardarbība neuzlabos Grieķijas situāciju, taču tie nerunā par pilsētas rajonu pārstāvju tautas sapulci, kas tika noturēta pagājušajā nedēļā Pantiosas universitātē, tie neziņo par to, ka Nomiki universitātes okupācijas mērķis bija iegūt vietu, kurā dazādajām grieķu kustībām debatēt un apmainīties ar informāciju un viedokļiem; mediji neziņo par brīvajām ēdnīcām un maiņas tirdziņiem, kas katru nedēļu notiek pilsētas rajonos.

Mediji neziņos arī par to, ka pēc pēdējās masīvās lielveikala aplaupīšanas un pārtikas izdalīšanas Salonikas strādnieku rajonā, vecās sievas teica, ka nebija atnākušas laikā, ka vajag ieiet vēlreiz iekšā, un ka, lai arī viņas pagaidām to nedarītu, viņas zina, kur ir savējie.

Tie neziņos par to, ka ejot cauri strādnieku rajonam nelielā manifestācija tālu no pilsētas centra, cilvēki izliecās no balkoniem un pacēla dūres, un manifestācijā pieauga cilvēku skaits, vecas sievietes aplaudēja, vecie vīri… sasodīts, vecie vīri dziedāja himnas, es neko nesapratu, bet vai jūs varat to iztēloties, jums nav ne jausmas par to, un mediji par to nepastāstīs, bet mēs pastāstīsim. Šeit, Atēnās, cilvēki zina, ka nav vieni, ka visa Eiropa iet to pašu ceļu. Bet viņi nezina, ko mēs, pārējie eiropieši darām… viņi nezina, vai pārējie eiropieši kaut ko dara.

Mēs redzam ne tikai Grieķijas tagadni, bet arī mūsu pašu nākotni.

Cilvēki no Atēnām. / 13.02.2012.

Atēnu manisfestācijas dalībnieku ziņojums.

Tulkots no spāņu valodas, no: http://armakdeodelot.blogspot.com/2012/02/carta-sobre-lo-que-esta-pasando-en.html

October 19, 2011

Grieķijā streiko

Pirmā 48 h generālstreika diena Grieķijā. Simtiem tūkstošu cilvēku iziet ielās, lai turpinātu pretoties tā sauktajiem taupības pasākumiem, tas ir, ES un SVF šantāžai.

“Pieņemtie lēmumi attiecībā uz pašu Grieķiju ir bijuši apzināta gumijas vilkšana. Teju nevienam cienījamam ekonomistam nebija šaubu, ka tā saucamās “palīdzības paketes”, kuru mērķis bija likt Grieķijai taupīt, valstij neļaus nostāties uz izaugsmes ceļa un, ka bez vismaz daļējas parādu norakstīšanas valsts neizķepurosies no pašreizējās krīzes. “, raksta ekonomists Roberts Zīle šajā rakstā, kas publicēts Delfi.lv.

Ievietoju video materiālu – RT reportāžu no notikuma vietas.

 

UPD.: 20.10.2011. Manisfestācijā Atēnās miris 1 cilvēks, un 40 ievainoti. Radikāļu grupas uzbrukušas gan policistiem, gan komunistu partijas biedriem, kuri aizsargāja mierīgos demonstrantus. Nopietna policistu iejaukšanās notikusi tikai tad, kad ielu kaujās bija jau iesaistīti 500 cilvēki, izklīdinot tos ar asaru gāzi. Uzreiz pēc tam laukumā atgriezās mierīgie protestētāji ar tādiem saukļem kā “Nodevēji” un “lai SVF iet prom”. Raksts spānu val. http://www.20minutos.es/noticia/1194655/0/muere/sindicalista-grecia/huelga-protestas/

August 11, 2011

Kāds Latvijai sakars ar Eiropā notiekošajiem protestiem?

Spānija, Grieķija, Portugāle, Francija, Izraēla… tas izklausās tik tālu, vai ne? Kas mums, latviešiem, daļas par to? Lai beidz protestēt, un sāk strādāt, daži no mums izsakās. Vai arī – jūtam līdzi grieķu tautai, turēsim īkšķus, lai viņiem labi izdodas. Un tas arī viss. Šķiet, mēs joprojām neaptveram, ka mūsu valsts ir viena no tām, kurai ir vistiešākais sakars ar visu notiekošo.

 Kopš šī gada maija Eiropas gaisā ir kaut kas mainījies. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izgājuši ielās vairākas reizes vairākās valstīs, un tad vēl paliek mazās-lielās ziņas: neskaitāmi vidēju cilvēku skaitu pulcējušie protesti un fakts, ka pilsoņi ir sākuši pašorganizēties, palīdzēt vājākajiem un kontaktēties ar saviem kaimiņiem, lai paustu neapmierinātību ar pastāvošo savas valsts un arī visas pasaules pastāvošo kārtību: kārtību, kurā ieguvēji un zaudētāji vienmēr ir vieni un tie paši, piesedzot un mīkstinot visu šo izrādi ar vārdu “demokrātija”.

 Kārtību, kurā bankas var riskēt un spēlēties ar naudu, lai pēc tam tās izglābtu par nodokļu maksātāju naudu, un lai pēc tam valsts aizņemtos no tām pašām bankām uz augstākiem procentiem; kārtību, kurā atdodot bankai dzīvokli, tev, bezpajumtniekam, joprojām ir nesamaksājami liels parāds; kārtību, kurā politiķi kliedz un strīdās viens ar otru kā mazi bērni vai cirka klauni, bet ātri vien vienojas savā starpā par sociālo pabalstu samazināšanu, un skolu un slimnīcu slēgšanu; kurā apsolīts, ka katram ir tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, un kurā tomēr jau no pirmās klases obligāti jāpērk apšaubāmas ļoti dārgas darba grāmatas un burtnīcas, kuras mainās ik pēc dažiem gadiem; kārtību, kurā politiķi gadiem ilgi mums stāsta, ka valsts prioritāte ir attīstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kamēr praksē arvien stingrāk tiek nostiprināts lielo korporāciju monopols. Kārtība, kurā masu mediji bieži vien dezinformē, vai noslēpj svarīgākās ziņas; kurā tiek veicināta cilvēku pielipšana pie seriāliem, un vājināta kritiskā domāšana. Vārdu sakot, tā ir kārtība, kurā politiķu pirmais darbs pēc ievēlēšanas ir paaugstināt sev algas, kurā politiķi var kandidēt uz augstiem amatiem par spīti tam, ka ir uz apsūdzēto soliņa, un var saviem vēlētājiem droši spļaut sejā, jo zina – viņiem par nekas nebūs, un līdz vēlēšanām vēl tālu… Un galvenokārt, tā ir pasaules kārtība, kurā politiķi ir acīmredzamas marionetes pavisam citu, nozīmīgāku spēlētāju rokās. Tā ir pasaule, kurā pār mums valda “tirgus”, šis lielais, nepielūdzamais dievs, aizmirstot par cilvēkiem; pasaule, kurā nauda monitora ekrānā ir svarīgāka par cilvēku pārticību, veselību un izglītību.

 Vai to var saukt par demokrātiju, ja netiek ņemtas vērā tautas intereses?

 Un tam visam ir vistiešākais sakars ar Latviju. Latvijas politika nekad nav bijusi sevišķi spoža, ne arī Latvijas politiķi – cieņas pilni pret saviem vēlētājiem; nekad neesam guvuši spožus panākumus ne ekonomikā, ne arī piemēram, veselības aprūpes sistēmā vai integrācijas politikā. Un tad, kad sāka izskatīties, ka varbūt kādu dienu mēs nostāsimies uz kājām, sākās krīze. Krīze smagi skārusi daudzas valstis, bet Latvija ir viena no vissmagāk skartajām. Nesen Dombrovskis lepni ziņoja, ka Latvijā krīze ir pārvarēta, un mūsu valsts tika pasniegta kā paraugs citām Eiropas valstīm, kurās klājas smagi: mūsu valsts saņēma starpautisko aizdevumu un ieviesa stingrus taupības pasākumus, redziet, tas ir tas pareizais ceļš, kuru vajag iet, jo mēs jau esam uz pekām. Bet kas tad patiesībā notika? Latvijas budžetā nebija naudas, un bija daudz bezdarbnieku. Jā, tika piešķirts aizdevums un tika ieviesti taupības pasākumi, kas smagi skāra daudzus. Varbūt tagad budžetā ir vairāk naudas, bet bezdarbniekiem vēl joprojām nav darba, un cilvēkiem joprojām iet slikti. Tiem, ar kuriem es esmu runājusi, iet sliktāk nekā iepriekš, un neizskatās, ka drīz būs labāk. Samazināts finansējums veselības aprūpei un skolām. Un tūlīt būs jāsāk atdot lielais kredīts. Ieguvēji no krīzes? Bankas. Tās pašas, kuras to krīzi izraisīja.

 Viņi aizmirsa pateikt, ka valsts, kura pašlaik patiešām sāk atkopties no krīzes, nav Latvija. Tā ir Īslande: valsts, kuras pilsoņi ieslodzīja baņķierus kā noziedzniekus, un nolēma neatdot viņu parādus no nodokļu maksātāju naudas.

 Tāds pats scenārijs kā Latvijai, tikai ar lielākām aizdevumu summām atkārtojas Īrijā, Portugālē, Grieķijā, un draud arī Spānijai un Itālijai. Grieķijai piešķirtais aizdevums nenonāks pie vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet parāds gan nonāks. Kam labums? Pašiem aizdevējiem un tā sauktajai finanšu tirgu stabilitātei. Un valsts tiek pārdota. Tiek zaudēta Grieķijas neatkarība. Tā nav tikai mūsu vai Grieķijas problēma, tas nav tāpēc, ka mēs un grieķi būtu slinki, izšķērdīgi vai neveikli: tā ir globāla problēma, un politiķu prioritātes visā Eiropā ir ļoti līdzīgas: viņu prioritāte un galvenais dievs ir tirgus noteikumi, cipari, biržas līknes un savas personīgās kabatas… nevis cilvēki, sabiedriskais labums vai veselais saprāts.

Daži no secinājumiem, kuri izdarīti jaunajā šīs vasaras Eiropas protestu kustībā ir:

  • Politiķi paši negribēs neko mainīt, tāpēc nav vērts par viņiem balsot, vai vismaz ne par tām partijām, kuras līdz šim ir bijušas pie varas. Jāmaina balsošanas sistēma, jāpadara tā atvērtāka mazām partijām un neatkarīgiem deputātiem, tas kas pašlaik pastāv, ir “partiju diktatūra”, kas nodrošina, ka pie varas nonāk cilvēki, kuri citādāk nekad nenonāktu pie varas, un kuri turklāt ir viegli uzpērkami.
  • Jāievieš “demokrātija 2.0” – aktīva tautas piedalīšanās likumdošanā ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Jāattīsta tautas iniciatīvas.
  • Būtiska ir pilsoņu kustība katrā pilsētā, sanākot kopā, apmainoties ar informāciju, kuru mums izkropļo masu mediji, debatējot, attīstot politisko kultūru, un uzraugot gan valstij svarīgas, gan vietējās tēmas, un kad nepieciešams, rīkoties. T.i. – piedalīties politikā un nepieļaut netaisnības.
  • Labāka pasaule IR iespējama.
  • Aicinājums ir uz nevardarbīgu revolūciju, jo mēs vēlamies nevardarbīgu sabiedrību un nevardarbība ir visefektīvākais līdzeklis, lai kaut ko panāktu.
  • Problēmas saknes ir globālas, tātad arī risinājumiem ir jābūt globāliem (neaizmirstot par lokālajiem).

Mums jāsaprot, ka, ja mēs turpināsim darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim, nekas nevar mainīties. Un ja politiķi neko nemainīs, jo viņi nepārstāv tautas intereses, būs jāķeras pie darba mums pašiem – neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad vēl mums, latviešiem, būtu labāks brīdis sākt pretestību pastāvošajai netaisnībai kā tagad, kad mums ir dota vēl viena izdevība neievēlēt tos pašus politiķus, kuri jau ir pierādījuši savu nerēķināšanos ar tautu, tagad, kad jau sāk rasties dažas jaunas iniciatīvas, lai veicinātu pilsoņu piedalīšanos politikā, un tagad, kad visā Eiropā virmo nepakļāvības un nesamierināšanās vēsmas, kuras tīklā brīvi apmainās ar informāciju, idejām un savstarpējo atbalstu.

July 19, 2011

Latvijas sasistā sile

Delfos parādījies interesants kāda Latvijas ekonomista raksts. Viņaprāt, Latvija 10-15 gadu laikā sekos Grieķijai, un lai tā nenotiktu, ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, kura pašlaik neveidojot kompetentus, konkurētspējīgus cilvēkus, bet šķiet, ka izglītības sistēmas nopietnu reformu bloķējot fakts, ka nevienam tas nav izdevīgi: ne uzņēmējiem, ne politiķiem, ne arī pašai sabiedrībai.

No Delfi.lv, Dāvidsons "Slazdā"

“Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija,” tā raksta Dāvidsons, “Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.”

Dāvidsona raksts “Slazdā“.

Iesaku pādomāt par šiem jautājumiem:

  • Vai vainu par ekonomikas sabrukumu varam novelt tikai uz nevēlēšanos reformēt izglītības sistēmu, vai nav arī desmitiem citu jautajumu, kurus lielie uzņēmēji (un tātad arī politiķi) nevēlas risināt, jo nav izdevīgi? Piemēram, cittautiešu integrācijas problēma? Banku sistēmas problēma?
  • Vai Dāvidsona ieteiktais 20 cildeno grieķu ekonomistu uzsaukums, argumentējot par to, kāpēc Grieķija nevarēja bankrotēt, tā vietā, lai pārdotu visu valsti, ieskaitot valsts uzņēmumus un iespējams, kādas grieķu salas, nolemjot visai nākamai (ja ne vairākām nākamajām) grieķu paaudzei nīkuļot, un atbalstot tās pašas banku, kredītu un privatizācijas sistēmas turpinājumu, kas noveda Grieķiju līdz šai situācijai un pēc vairākiem gadiem novedīs pie tāda paša, tikai šausminošāka rezultāta, vai tas tiešām var saturēt padomus, kuriem sekot?
  • Pēc Davidsona raksta noprotams, ka citas, attīstītākās Eiropas valstīs ir labāka izglītības sistēma un nepastāv tādi kraha draudi. Bet jautājums ir, vai tur draudi nepastāv, vai vienkārši lejuplīdes process ir daudz lēnāks?
  • Un galu galā, vai reducēsim visu problēmu tikai uz Grieķiju/Latviju, uz to, kā šīs valstis pildījušas savus “mājasdarbus”,  un vai nemaz neņemsim vērā lielo ārvalstu uzņēmumu vainu notikušajā.

P.S. Šie jautājumi nenozīmē, ka es  izglītības reformu uzskatītu par mazsvarīgu. Manuprāt, ar reformas palīdzību ir jāpalielina ne tikai  augsti kvalificēta darbaspēka esamība, bet arī jāmāca politiskā kultūra, lai beidzot cilvēki justos piederīgi valstij un uzņemtos atbildību un darītu kaut ko sakarā ar politiķu patvaļas jautājumu.

July 2, 2011

Tiesiska valsts? Spēles ar nāvi

Paliek atvērts jautājums, vai Grieķija ir tiesiska valsts, un vai tiešām Eiropas Savienība ir tā vieta, kur visvairāk aizsargātas cilvēktiesības. Iespējams, jā, iespējams, – bet sķiet, ka grieķu valdībai bija kaut kas iebilstams pret cilvēku pulcēšanās tiesībām un “Pilsoņu aizsardzības ministrijas” funkcijas izskatījās vairāk pēc “Pilsoņu nosišanas ministrijas”.

29.jūnijā miermīlīgam demonstrantu pūlim pēkšņi no visām pusēm uzbruka policija ar stekiem un pārspīlētu daudzumu asaru gāzes, tūkstošiem cilvēku metās bēgt,  krizdami cits citam virsū, tiek lēsts, ka bijuši ap 500 ievainoto, un, kā par brīnumu, laikam neviens nav miris. “Kā par brīnumu”, jo spriežot pēc daudzajiem video materiāliem un fotogrāfijām, policija metās virsū saviem tautiešiem kā saniknotu suņu bars, nerēķinoties ne tikai ar acīmredzami miermīlīgiem demonstrantiem, bet arī ar žurnālistiem un pat mediķiem, kuri arī bija spiesti bēgt. Vienkārši zvetēja pa labi un pa kreisi visiem, kurus satika sava ceļā. Kādas tur cilvēktiesības. Laikam jau valdība baidījās no šiem cilvēkiem?

Šajā rakstā lasāms vairāk par notikumiem. To uzrakstījis pazīstams žurnālists, kurš arī dabūjis pa galvu un kurš apgalvo, ka grieķu policijas zvērība pamatīgi pārspējusi Meksikā novēroto; policisti esot “flirtējuši ar nāvi”.

June 29, 2011

Nozīmīgākās 48 stundas ES vēsturē

Pasaules acis vērstas uz grieķiem. Saspringta gaisotne. Šodien notika izšķirošais balsojums: taupības pasākumi un līdz ar to arī aizņēmums ir pieņemts.  Balsojums pavadīts ar 48 stundu ģenerālstreiku, plašām demonstrācijām; kamēr deputāti lēma savos krēslos, ka grieķiem būs vergot, tikmēr pilsētas laukums pārvērties par kaujaslauku. Cieta gan vardarbīgie, gan nevardarbīgie, un pat deputātiem esot šķitis, ka asaru gāzes daudzums ir par traku.

Šajā roar rakstā pamatīgi un skaidri izskaidrota šo 48 stundu nozīmība, kas to izraisījis un kādas sekas.

Savukārt šeit var lasīt svaigākās ziņas par šo divu dienu notikumiem, it īpaši par to, kā notika balsojums un kas norisinājās ielās.

Visbeidzot, neaizmirsīsim, ka pēdējā laikā Eiropas masu medijos, gan ziņu izlaidumos, gan žurnālos,  izvērsta plaša grieķu blamāža un tiek uzkurināts pārējo valstu iedzīvotaju naids pret grieķiem, informējot par nepatiesiem faktiem, veidojot mītus,  liekot ticēt, cita starpā, tādas lietas, ka grieķi (jā, paši grieķi, nevis grieķu politiķi vai uzņēmēji)  dzīvojuši cepuri kuldami uz Eiropas rēķina, maz strādājot, lielām algām, lieliem pabalstiem… slikti pārvaldījuši savus līdzekļus un  tagad vēl aizņemas neiedomājamas summas no Eiropas nodokļu maksātāju maciņiem un tagad vēl protestē, ka lūk, negribot savilkt jostas, ka gribot aizdevumu, bet ne savilkt jostas. Ka Eiropa palīdz Grieķijai, bet grieķi kā tādi niķīgi bērni pa ielām skraidelē. Neviens no šiem faktiem nav patiess. Sākot jau ar to, ka grieķi aizdevumu negrib.

Šeit ir ļoti izsmeļošs raksts, vēl izsmeļošāks nekā tas, kas šajā blogā norādīts pirms dažām dienām, pārpilns ar patiesiem faktiem:

ROAR on BBC World: Why the media lies about Greece

greek_revolution_28may


June 28, 2011

Steidzams grieķu paziņojums

Grieķi ir nopietnā ķezā un lūdz mūsu palīdzību. Par spīti tam, ka tūkstošiem pilsoņu ik svētdienu pie Grieķijas parlamenta protestē pret tā sauktajiem taupības plāniem, premjerministrs George Papandreou izliekas kurls un atbalsta otreizēju greek flagkredīta piešķiršanu Grieķijai, kas būs sasitīts ar smagiem „taupības” pasākumiem. Kredīta piešķiršana ir apstiprināta; ES un SVF piešķirs Grieķijai 12 000 miljonus eiro.

Grieķi organizē 48 stundu vispārēju streiku, kas sakritīs ar tām stundām, kurās ir plānots parakstīt šo kredītu-šantāžu: tas notiks 28. un 29.jūnijā. TAGAD. Grieķi aicina arī mūsu palīdzību šajās dienās.

Šeit pilns paziņojuma teksts:

International Update 22.06.2011

Viens no rakstiem par Grieķijas problēmu un par to, kāds tai ir sakars ar mums visiem, atrodams šeit. Te savukārt, īsfilma par krīzes vispārēju vēsturi un kā tā ir saistījusies ar Grieķijas 20.gs vēsturi,  skat šeit: Debtocracy .