Archive for ‘Latvijas revolūcija’

August 11, 2011

Kāds Latvijai sakars ar Eiropā notiekošajiem protestiem?

Spānija, Grieķija, Portugāle, Francija, Izraēla… tas izklausās tik tālu, vai ne? Kas mums, latviešiem, daļas par to? Lai beidz protestēt, un sāk strādāt, daži no mums izsakās. Vai arī – jūtam līdzi grieķu tautai, turēsim īkšķus, lai viņiem labi izdodas. Un tas arī viss. Šķiet, mēs joprojām neaptveram, ka mūsu valsts ir viena no tām, kurai ir vistiešākais sakars ar visu notiekošo.

 Kopš šī gada maija Eiropas gaisā ir kaut kas mainījies. Simtiem tūkstošu cilvēku ir izgājuši ielās vairākas reizes vairākās valstīs, un tad vēl paliek mazās-lielās ziņas: neskaitāmi vidēju cilvēku skaitu pulcējušie protesti un fakts, ka pilsoņi ir sākuši pašorganizēties, palīdzēt vājākajiem un kontaktēties ar saviem kaimiņiem, lai paustu neapmierinātību ar pastāvošo savas valsts un arī visas pasaules pastāvošo kārtību: kārtību, kurā ieguvēji un zaudētāji vienmēr ir vieni un tie paši, piesedzot un mīkstinot visu šo izrādi ar vārdu “demokrātija”.

 Kārtību, kurā bankas var riskēt un spēlēties ar naudu, lai pēc tam tās izglābtu par nodokļu maksātāju naudu, un lai pēc tam valsts aizņemtos no tām pašām bankām uz augstākiem procentiem; kārtību, kurā atdodot bankai dzīvokli, tev, bezpajumtniekam, joprojām ir nesamaksājami liels parāds; kārtību, kurā politiķi kliedz un strīdās viens ar otru kā mazi bērni vai cirka klauni, bet ātri vien vienojas savā starpā par sociālo pabalstu samazināšanu, un skolu un slimnīcu slēgšanu; kurā apsolīts, ka katram ir tiesības uz bezmaksas vidējo izglītību, un kurā tomēr jau no pirmās klases obligāti jāpērk apšaubāmas ļoti dārgas darba grāmatas un burtnīcas, kuras mainās ik pēc dažiem gadiem; kārtību, kurā politiķi gadiem ilgi mums stāsta, ka valsts prioritāte ir attīstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kamēr praksē arvien stingrāk tiek nostiprināts lielo korporāciju monopols. Kārtība, kurā masu mediji bieži vien dezinformē, vai noslēpj svarīgākās ziņas; kurā tiek veicināta cilvēku pielipšana pie seriāliem, un vājināta kritiskā domāšana. Vārdu sakot, tā ir kārtība, kurā politiķu pirmais darbs pēc ievēlēšanas ir paaugstināt sev algas, kurā politiķi var kandidēt uz augstiem amatiem par spīti tam, ka ir uz apsūdzēto soliņa, un var saviem vēlētājiem droši spļaut sejā, jo zina – viņiem par nekas nebūs, un līdz vēlēšanām vēl tālu… Un galvenokārt, tā ir pasaules kārtība, kurā politiķi ir acīmredzamas marionetes pavisam citu, nozīmīgāku spēlētāju rokās. Tā ir pasaule, kurā pār mums valda “tirgus”, šis lielais, nepielūdzamais dievs, aizmirstot par cilvēkiem; pasaule, kurā nauda monitora ekrānā ir svarīgāka par cilvēku pārticību, veselību un izglītību.

 Vai to var saukt par demokrātiju, ja netiek ņemtas vērā tautas intereses?

 Un tam visam ir vistiešākais sakars ar Latviju. Latvijas politika nekad nav bijusi sevišķi spoža, ne arī Latvijas politiķi – cieņas pilni pret saviem vēlētājiem; nekad neesam guvuši spožus panākumus ne ekonomikā, ne arī piemēram, veselības aprūpes sistēmā vai integrācijas politikā. Un tad, kad sāka izskatīties, ka varbūt kādu dienu mēs nostāsimies uz kājām, sākās krīze. Krīze smagi skārusi daudzas valstis, bet Latvija ir viena no vissmagāk skartajām. Nesen Dombrovskis lepni ziņoja, ka Latvijā krīze ir pārvarēta, un mūsu valsts tika pasniegta kā paraugs citām Eiropas valstīm, kurās klājas smagi: mūsu valsts saņēma starpautisko aizdevumu un ieviesa stingrus taupības pasākumus, redziet, tas ir tas pareizais ceļš, kuru vajag iet, jo mēs jau esam uz pekām. Bet kas tad patiesībā notika? Latvijas budžetā nebija naudas, un bija daudz bezdarbnieku. Jā, tika piešķirts aizdevums un tika ieviesti taupības pasākumi, kas smagi skāra daudzus. Varbūt tagad budžetā ir vairāk naudas, bet bezdarbniekiem vēl joprojām nav darba, un cilvēkiem joprojām iet slikti. Tiem, ar kuriem es esmu runājusi, iet sliktāk nekā iepriekš, un neizskatās, ka drīz būs labāk. Samazināts finansējums veselības aprūpei un skolām. Un tūlīt būs jāsāk atdot lielais kredīts. Ieguvēji no krīzes? Bankas. Tās pašas, kuras to krīzi izraisīja.

 Viņi aizmirsa pateikt, ka valsts, kura pašlaik patiešām sāk atkopties no krīzes, nav Latvija. Tā ir Īslande: valsts, kuras pilsoņi ieslodzīja baņķierus kā noziedzniekus, un nolēma neatdot viņu parādus no nodokļu maksātāju naudas.

 Tāds pats scenārijs kā Latvijai, tikai ar lielākām aizdevumu summām atkārtojas Īrijā, Portugālē, Grieķijā, un draud arī Spānijai un Itālijai. Grieķijai piešķirtais aizdevums nenonāks pie vienkāršajiem iedzīvotājiem, bet parāds gan nonāks. Kam labums? Pašiem aizdevējiem un tā sauktajai finanšu tirgu stabilitātei. Un valsts tiek pārdota. Tiek zaudēta Grieķijas neatkarība. Tā nav tikai mūsu vai Grieķijas problēma, tas nav tāpēc, ka mēs un grieķi būtu slinki, izšķērdīgi vai neveikli: tā ir globāla problēma, un politiķu prioritātes visā Eiropā ir ļoti līdzīgas: viņu prioritāte un galvenais dievs ir tirgus noteikumi, cipari, biržas līknes un savas personīgās kabatas… nevis cilvēki, sabiedriskais labums vai veselais saprāts.

Daži no secinājumiem, kuri izdarīti jaunajā šīs vasaras Eiropas protestu kustībā ir:

  • Politiķi paši negribēs neko mainīt, tāpēc nav vērts par viņiem balsot, vai vismaz ne par tām partijām, kuras līdz šim ir bijušas pie varas. Jāmaina balsošanas sistēma, jāpadara tā atvērtāka mazām partijām un neatkarīgiem deputātiem, tas kas pašlaik pastāv, ir “partiju diktatūra”, kas nodrošina, ka pie varas nonāk cilvēki, kuri citādāk nekad nenonāktu pie varas, un kuri turklāt ir viegli uzpērkami.
  • Jāievieš “demokrātija 2.0” – aktīva tautas piedalīšanās likumdošanā ar jauno tehnoloģiju palīdzību. Jāattīsta tautas iniciatīvas.
  • Būtiska ir pilsoņu kustība katrā pilsētā, sanākot kopā, apmainoties ar informāciju, kuru mums izkropļo masu mediji, debatējot, attīstot politisko kultūru, un uzraugot gan valstij svarīgas, gan vietējās tēmas, un kad nepieciešams, rīkoties. T.i. – piedalīties politikā un nepieļaut netaisnības.
  • Labāka pasaule IR iespējama.
  • Aicinājums ir uz nevardarbīgu revolūciju, jo mēs vēlamies nevardarbīgu sabiedrību un nevardarbība ir visefektīvākais līdzeklis, lai kaut ko panāktu.
  • Problēmas saknes ir globālas, tātad arī risinājumiem ir jābūt globāliem (neaizmirstot par lokālajiem).

Mums jāsaprot, ka, ja mēs turpināsim darīt (vai nedarīt) to pašu, ko līdz šim, nekas nevar mainīties. Un ja politiķi neko nemainīs, jo viņi nepārstāv tautas intereses, būs jāķeras pie darba mums pašiem – neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

Kad vēl mums, latviešiem, būtu labāks brīdis sākt pretestību pastāvošajai netaisnībai kā tagad, kad mums ir dota vēl viena izdevība neievēlēt tos pašus politiķus, kuri jau ir pierādījuši savu nerēķināšanos ar tautu, tagad, kad jau sāk rasties dažas jaunas iniciatīvas, lai veicinātu pilsoņu piedalīšanos politikā, un tagad, kad visā Eiropā virmo nepakļāvības un nesamierināšanās vēsmas, kuras tīklā brīvi apmainās ar informāciju, idejām un savstarpējo atbalstu.

Advertisements
July 19, 2011

Latvijas sasistā sile

Delfos parādījies interesants kāda Latvijas ekonomista raksts. Viņaprāt, Latvija 10-15 gadu laikā sekos Grieķijai, un lai tā nenotiktu, ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, kura pašlaik neveidojot kompetentus, konkurētspējīgus cilvēkus, bet šķiet, ka izglītības sistēmas nopietnu reformu bloķējot fakts, ka nevienam tas nav izdevīgi: ne uzņēmējiem, ne politiķiem, ne arī pašai sabiedrībai.

No Delfi.lv, Dāvidsons "Slazdā"

“Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija,” tā raksta Dāvidsons, “Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.”

Dāvidsona raksts “Slazdā“.

Iesaku pādomāt par šiem jautājumiem:

  • Vai vainu par ekonomikas sabrukumu varam novelt tikai uz nevēlēšanos reformēt izglītības sistēmu, vai nav arī desmitiem citu jautajumu, kurus lielie uzņēmēji (un tātad arī politiķi) nevēlas risināt, jo nav izdevīgi? Piemēram, cittautiešu integrācijas problēma? Banku sistēmas problēma?
  • Vai Dāvidsona ieteiktais 20 cildeno grieķu ekonomistu uzsaukums, argumentējot par to, kāpēc Grieķija nevarēja bankrotēt, tā vietā, lai pārdotu visu valsti, ieskaitot valsts uzņēmumus un iespējams, kādas grieķu salas, nolemjot visai nākamai (ja ne vairākām nākamajām) grieķu paaudzei nīkuļot, un atbalstot tās pašas banku, kredītu un privatizācijas sistēmas turpinājumu, kas noveda Grieķiju līdz šai situācijai un pēc vairākiem gadiem novedīs pie tāda paša, tikai šausminošāka rezultāta, vai tas tiešām var saturēt padomus, kuriem sekot?
  • Pēc Davidsona raksta noprotams, ka citas, attīstītākās Eiropas valstīs ir labāka izglītības sistēma un nepastāv tādi kraha draudi. Bet jautājums ir, vai tur draudi nepastāv, vai vienkārši lejuplīdes process ir daudz lēnāks?
  • Un galu galā, vai reducēsim visu problēmu tikai uz Grieķiju/Latviju, uz to, kā šīs valstis pildījušas savus “mājasdarbus”,  un vai nemaz neņemsim vērā lielo ārvalstu uzņēmumu vainu notikušajā.

P.S. Šie jautājumi nenozīmē, ka es  izglītības reformu uzskatītu par mazsvarīgu. Manuprāt, ar reformas palīdzību ir jāpalielina ne tikai  augsti kvalificēta darbaspēka esamība, bet arī jāmāca politiskā kultūra, lai beidzot cilvēki justos piederīgi valstij un uzņemtos atbildību un darītu kaut ko sakarā ar politiķu patvaļas jautājumu.