Archive for July, 2011

July 22, 2011

Dokumentāla īsfilma par “indignados”


Demonstrations, marches, rallies. For months now hundreds of thousands of Europeans have been expressing their anger at government imposed austerity measures. So what is driving them? And what do they hope to achieve?

Advertisements
July 22, 2011

Tuvākie notikumi

23. un 24.jūlijs: Madride. “Encuentro de la Marcha Popular Indignada.”

23.jūlijs: Londona. “Indignant March to Trafalgar Square from Royal Festival Hall, celebrating the Spanish Marchas Indignadas.”

23.jūlijs: Roma. “Manifestazione Tutti a Roma! INDIGNADOS ITALIA !!”

17.septembris: Ņujorka. “Occupy Wall Street.”

July 22, 2011

“Sašutušo” gājiens no provincēm uz Madridi un gājiena noslēgums 23. un 24. jūnijā

Miermīlīga spāņu tautas akcija, atbalstot 15-M kustības konstruktīvo, demokrātisko, miermīlīgo garu. Jūnijā un jūlijā no vairākām Spānijas pilsētām devušās ceļā cilvēku grupas no visām pusēm, 23. jūlijā satiekoties Spānijas politiskajā un ģeogrāfiskajā centrā – Madridē.

Šo gājienu nevajadzētu interpretēt kā protestu vienkāršošanu, bet gan tieši otrādi, kā to izplatīšanu. Sēt cilvēkos sašutumu par esošo situāciju valstī un pasaulē, rosināt debates un tautas sapulces pilsētās un ciemos, kas ir pa ceļam, mācīties no citu kolektīvu pieredzes, satikties un veidot tīklu. Tāpat šis pasākums, dodoties uz Madridi, nevēlas uzsvērt centrālās valdības atzīšanu. Madride ir Spānijas ģeogrāfiskais centrs, kur turklāt, atrodas pašreizējā valdība, un lieliski noder par satikšanās punktu.

24. jūnijā paredzēta viena liela tautas kopā sanākšana. Raksta autore arī būs klāt, un centīsies šo to dokumentēt!

“Ja tu esi vecs tīģeris, un ja tu neesi noguris, tev ir jādodas uz Sol laukumu. Sekojot saviem ideāliem par sociālo progresu; savu bērnu, mazbēnu un  sevis paša dēļ. Ja tu esi jauns, pacel savu dibenu no dīvāna, un nāc uz Sol laukumu: lai sapņotu, dziedātu un pieprasītu. Kļūsti par šī laika balsi. “

July 20, 2011

Izraēla: teltis Telavivā

Kopš pagājušās piektdienas arī Izraēlas iedzīvotāji nolēmuši paust savu neapmierinātību, kā tiek vēstīts takethesquare.net, Spānijas parauga un pieredzes iedvesmoti. Telavivā, Habima laukumā uzstādītas desmitiem teltis un ieradušies vairāki simti cilvēku, skan mūzika, un cilvēki runā par to, kā organizēties un kā tikt uz priekšu: lielākā daļa ir neapmierināti ar mājokļu, ēdiena un pirmās nepieciešamības preču cenām, un protams, viņi ir sašutuši par politiķu un valdības darbībām. Svētdien protesti jau bija izplatījušīes pa visu Izraēlu, un teltis uzceltas arī citās pilsētās, kur notiek tautas sapulces, koncerti, un dazādas citas aktivitātes.

Raksti citos medijos: haarezt.com , un ynetnews.com .

Šeit jauks video omas uzlabošanai:

July 19, 2011

Latvijas sasistā sile

Delfos parādījies interesants kāda Latvijas ekonomista raksts. Viņaprāt, Latvija 10-15 gadu laikā sekos Grieķijai, un lai tā nenotiktu, ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, kura pašlaik neveidojot kompetentus, konkurētspējīgus cilvēkus, bet šķiet, ka izglītības sistēmas nopietnu reformu bloķējot fakts, ka nevienam tas nav izdevīgi: ne uzņēmējiem, ne politiķiem, ne arī pašai sabiedrībai.

No Delfi.lv, Dāvidsons "Slazdā"

“Ja starptautiskie tirgi ļaus, varbūt mums izdosies šo vārgo izaugsmi tuvākajos gados noslēpt zem nākamā burbuļa. Ja neļaus, mēs mēģināsim noslēpt stagnāciju ar slēptu valsts parāda pieaugumu publiskās-privātās partnerības un valsts garantiju veidolā. Tas dos vēl dažus gadus cienījamas izaugsmes, taču, ja tagad netiks veiktas radikālas reformas, galarezultāts no šiem vingrinājumiem nemainīsies: apmēram 10-15 gadu laikā mēs piedzīvosim parāda pieaugumu un atjēgsimies pie sasistas siles kā šodien Grieķija,” tā raksta Dāvidsons, “Ir jābūvē neatkarīga, starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, spēcīga tiesu vara un kompetenta un neatkarīga ierēdniecība. Tas nebūt nenozīmē revolūciju, pārmaiņas var būt arī pakāpeniskas, bet galamērķim tiešām ir jābūt revolucionāram.”

Dāvidsona raksts “Slazdā“.

Iesaku pādomāt par šiem jautājumiem:

  • Vai vainu par ekonomikas sabrukumu varam novelt tikai uz nevēlēšanos reformēt izglītības sistēmu, vai nav arī desmitiem citu jautajumu, kurus lielie uzņēmēji (un tātad arī politiķi) nevēlas risināt, jo nav izdevīgi? Piemēram, cittautiešu integrācijas problēma? Banku sistēmas problēma?
  • Vai Dāvidsona ieteiktais 20 cildeno grieķu ekonomistu uzsaukums, argumentējot par to, kāpēc Grieķija nevarēja bankrotēt, tā vietā, lai pārdotu visu valsti, ieskaitot valsts uzņēmumus un iespējams, kādas grieķu salas, nolemjot visai nākamai (ja ne vairākām nākamajām) grieķu paaudzei nīkuļot, un atbalstot tās pašas banku, kredītu un privatizācijas sistēmas turpinājumu, kas noveda Grieķiju līdz šai situācijai un pēc vairākiem gadiem novedīs pie tāda paša, tikai šausminošāka rezultāta, vai tas tiešām var saturēt padomus, kuriem sekot?
  • Pēc Davidsona raksta noprotams, ka citas, attīstītākās Eiropas valstīs ir labāka izglītības sistēma un nepastāv tādi kraha draudi. Bet jautājums ir, vai tur draudi nepastāv, vai vienkārši lejuplīdes process ir daudz lēnāks?
  • Un galu galā, vai reducēsim visu problēmu tikai uz Grieķiju/Latviju, uz to, kā šīs valstis pildījušas savus “mājasdarbus”,  un vai nemaz neņemsim vērā lielo ārvalstu uzņēmumu vainu notikušajā.

P.S. Šie jautājumi nenozīmē, ka es  izglītības reformu uzskatītu par mazsvarīgu. Manuprāt, ar reformas palīdzību ir jāpalielina ne tikai  augsti kvalificēta darbaspēka esamība, bet arī jāmāca politiskā kultūra, lai beidzot cilvēki justos piederīgi valstij un uzņemtos atbildību un darītu kaut ko sakarā ar politiķu patvaļas jautājumu.

July 2, 2011

Tiesiska valsts? Spēles ar nāvi

Paliek atvērts jautājums, vai Grieķija ir tiesiska valsts, un vai tiešām Eiropas Savienība ir tā vieta, kur visvairāk aizsargātas cilvēktiesības. Iespējams, jā, iespējams, – bet sķiet, ka grieķu valdībai bija kaut kas iebilstams pret cilvēku pulcēšanās tiesībām un “Pilsoņu aizsardzības ministrijas” funkcijas izskatījās vairāk pēc “Pilsoņu nosišanas ministrijas”.

29.jūnijā miermīlīgam demonstrantu pūlim pēkšņi no visām pusēm uzbruka policija ar stekiem un pārspīlētu daudzumu asaru gāzes, tūkstošiem cilvēku metās bēgt,  krizdami cits citam virsū, tiek lēsts, ka bijuši ap 500 ievainoto, un, kā par brīnumu, laikam neviens nav miris. “Kā par brīnumu”, jo spriežot pēc daudzajiem video materiāliem un fotogrāfijām, policija metās virsū saviem tautiešiem kā saniknotu suņu bars, nerēķinoties ne tikai ar acīmredzami miermīlīgiem demonstrantiem, bet arī ar žurnālistiem un pat mediķiem, kuri arī bija spiesti bēgt. Vienkārši zvetēja pa labi un pa kreisi visiem, kurus satika sava ceļā. Kādas tur cilvēktiesības. Laikam jau valdība baidījās no šiem cilvēkiem?

Šajā rakstā lasāms vairāk par notikumiem. To uzrakstījis pazīstams žurnālists, kurš arī dabūjis pa galvu un kurš apgalvo, ka grieķu policijas zvērība pamatīgi pārspējusi Meksikā novēroto; policisti esot “flirtējuši ar nāvi”.