Par Itālijas Revolūciju kā vienu no jaunpienācējām Eiropā

Pēc Facebook dazādajās lapās pašlaik sameklējamās informācijas, Spānijas “15-M” (“Par patiesu demokrātiju”) iedvesmotajai Eiropas Revolūcijai pievienojušās vismaz 16 valstis. Saku „vismaz”, jo grūti atrast informācijas avotu, kurā būtu skaidri apkopota visa informācija vienuviet, un arī aktuāla, ja ņemam vērā, ka ik pārdienu pievienojas jaunas valstis un pilsētas.

Grieķija, Francija, Lielbritānija, Vācija, Austrija, Čehija, Itālija, Beļģija, Zviedrija, Īslande, Turcija, Portugāle, Dānija, Norvēģija, Serbija, Rumānija.

Šeit nu būs raksta tulkojums par vienu no jaunpienācējām:

Itālijas Revolūcija ir sākusies!

Informācija no itāļu digitālā laikraksta Il Manifesto pirmās lapas:

http://www.ilmanifesto.it/archivi/fuoripagina/anno/2011/mese/06/articolo/4759/

Itālijas Revolūcija, tādā vārdā pagaidām ir nosaukta platforma, ar kuras palīdzību itāļu sašutušie (indignados) parāda savu klātbūtni vairākās lielās un mazās Itālijas valsts pilsētās. Sekojot pirmajiem 19. maijā Facebook izplatītajiem aicinājumiem atbalstīt lielo manifestāciju Barselonā, jau kopš nākamās dienas tie regulāri pulcējas Boloņā, Piazza Maggiore laukumā.

Viss iesākās, pateicoties spāņu Erasmus studentu grupas iniciatīvai, kura, līdzīgi kā tas jau bija noticis citos Eiropas pilsētu laukumos, vēlējās paust savu atbalstu 15-M kustībai (tā nosaukta datuma dēļ, kurā viss sākās, 15. maijā), sauktai arī par DRY (Patiesu Demokrātiju Tagad, spāņu val. – Democracia Real Ya). Pamazām arvien vairāk cilvēku ir nākuši klāt pie demonstrantiem, un, tiem sarunājoties, nāca gaismā līdzīgas problēmas un pieredzējumi Itālijā; tāpēc tika nolemts izveidot „vietu, kurā visiem runāt par politiku”, vārdu „politika” izprotot tā sākotnējā nozīmē, grieķu „polis” jeb „komūna”. Divi mūsu intervētie jaunieši uzstāj, ka „galvenās pamatidejas ir „polis” un „agora”, kuras ir atbrīvotas no pagātnes verdzības.”

Strādāt visiem, bet mazāk, lai visiem būtu laiks nodarboties arī ar politiku multikulturālā veidā, jo mūsdienu struktūras vairs nav spējīgas risināt to situāciju, kādā esam nonākuši.

Savās runās viņi izvairās no politisko partiju lietotajiem terminiem, turpretī sauc vārdos tās personas, kuras (slikti) kontrolē resursus. Sapulcēs, uz zemes aplī  sasēdušies  (lai visi atrastos vienādā līmenī), stingri ievērojot vārda došanas kārtību un dalībnieku ierosinājumu sarakstus, itāļu sašutušie pulcējas un dod savu ieguldījumu konstruktīvā veidā, komentējot ierosinājumus ar zīmēm, lai ar applausiem nepārtrauktu nevienu domu apmaiņu vai apzināšanos par kaut ko; viņi runā par aktuālām tēmām, tādām kā Hera (uzņēmums, kas kontrolē gāzi, ūdeni, elektrību un atkritumu izvešanu Emilia-Romaña), ATC (sabiedriskā transporta uzņēmums, kas nesen pacēla biļešu cenas), nedrošās darbavietas, augstās īres cenas, imigrācija, iebilšana pret sabiedrisko labumu privatizāciju, 12.-13.jūnijā paredzēto referendumu, taupības režīmu izglītības sistēmā. Viņi vēlas tikt uzklausīti Boloņā, bet ne tikai, jo sapulču gaitā to dalībnieki – no simt līdz trīssimt cilvēkiem, jaunieši un vecāki cilvēki, vīrieši, sievietes un pat bērni, pieslēdzas pie interneta (Boloņas centrā ir publisks WiFi), lai sadarbotos ar citām Itālijas pilsētām, tadām kā Turīna, Milāna, Venēcija, Florence, Piza, Paduja. Tāda pati tendence ir novērota Romā: no četrdesmit cilvēkiem, kuri 20.maijā sapulcējās Plaza de Bolonia laukumā, līdz vairāk nekā 400 cilvēkiem – jauniešiem, studentiem, veciem cilvēkiem un strādniekiem, kuri nejūtas droši par savām darba vietām, kuri pulcējās pagājušajā svētdienā Piazza San Giovanni laukumā.

Arī šeit pirmais solis bija pastāvīgas sapulces izveidošana, tāpat kā Boloņā, kur jau sasniegtas 300 sapulces stundas (ņemot vērā 20 cilvēku grupu, kuri paliek pa nakti pilsētas laukumā). Atslēgvārdi vienmēr ir apmaiņa, skaidrība un ne-vardarbība.

Pieminēšanas vērts notikums Florencē: policija bija aizliegusi izplatīt pamfletus, kurus katru dienu sagatavoja komunikācijas grupa (šiem jauniešiem ir ļoti efektīva organizācijas struktūra), lai ar to palīdzību iepazīstinātu publiku ar iepriekšējā vakarā apspriestajiem jautājumiem. Atbildot uz policijas aizliegumu, izdomas bagātākie sašutušie, vēl sašutušāki nekā iepriekš, palaida gaisā divsimt balonus ar programmas tēmām.

Aizkustinoši ir novērot, kādā veidā tiek pausta cilvēku piekrišana sapulcēs – lietojot žestus ar augstu paceltām rokām kā tauriņiem lidojumā. Tas atsauc atmiņā Laodzi vārdus par to, ka tauriņa spārnu vēziens šeit var izraisīt zemestrīci otrā pasaules malā. Un ja nu patiešām tā notiktu? Jo kopš 29.maija jau tiek runāts par Eiropas Revolūciju. Arī Boloņā cilvēki kontaktējas ar Barselonu, Berlīni un Atēnām, kā arī ar tā sauktajiem „arābu pavasariem”, lai diskutētu par mūdienu neatliekamākajām problēmām, un lieto tehnoloģijas no savām bāzēm, lai savienotu lokālo ar globālo.

Viņi prasa – kā jau tika ziņots -, lai tiktu ievērotas vismaz konstitūcijā minētās tiesības (konstitūcija, kura šogad tiek daudzināta vēl kā nekad saistībā ar Itālijas apvienošanās 150.gadadienu). Viņi prasa pilsoņu apzināšanos sakarā ar vides jautājumiem, veido darba grupas un darbnīcas, lai attīstītu pirmā vakara sapulcē apzinātās tēmas, īstas „prāta vētras”, un aicina vīriešus, sievietes, asociācijas un partijas teikt runas, ar nosacījumu, ka katrs cilvēks runās savā vārdā, nevis tās organizācijas vārdā, pie kuras pieder. Teikt runas, lai īstu un ar spēcīgu raksturu apveltītu izglītošanās procesu padarītu par realitāti, iet runa ne tikai par politisku, bet arī par sociālu un kulturālu izglītošanos.

Jo ar streikiem un manifestācijām vairs nepietiek, lai izlabotu šīs visā pasaulē agonizējošās sistēmas trajektoriju: Tahrir (Ēģiptē), Plaza Catalunya (Barselonā), Plaza del Sol (Madridē) un Plaza Syntagma (Atēnās) mūs māca atgūt pazaudēto sabiedrisko telpu un privāto telpu, pulcējoties ķermeņiem un smadzenēm. Barselonā runā universitāšu pasniedzēji, laukumā tiek lasītas lekcijas, kamēr (pagaidām) mazie, Itālijā aktīvie laukumi tiek pilnībā ignorēti no masu mediju puses (izņemot dažus neatkarīgos radio). „Darbs nav prece,” bija dzirdams Boloņas laukumā pirms dažām dienām, un ap pusnakti asociācija Ca ‘Rossa kopā ar Compañía de los 13 piešķīra poētisko balsi  tēmai par darba nedrošību, pārfrāzējot Šeikspīra Hamletu: „Būt vai nebūt… nedrošam, tas ir jautājums, justies vai nejusties nedrošam, tā ir patiesā problēma.”

Vairāk informācijas: italian revolution en Facebook un #italianrevolution en Twitter.

Tulkots no spāņu valodas publicējuma Oviedo kustības blogā  (http://m15moviedo.blogspot.com ), kas savukārt ņemts un tulkots pa taisno no jau minētā raksta http://www.ilmanifesto.it/archivi/fuoripagina/anno/2011/mese/06/articolo/4759/ .

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: